Lejasciema pagasta iedzīvotājs Herberts Bisenieks, kurš dzīvo Sinolē “Riekstiņos”, vienmēr ir abonējis laikrakstu “Dzirkstele”. Šogad šī uzticība preses izdevumam ir bijusi īpaši veiksmīga, jo sirmais kungs, abonējot “Dzirksteli” šim gadam, laimēja vislielāko laimestu – 100 latus.
“Es pats vēl nemaz nezināju, ka esmu laimējis simts latus. Par to man paziņoja labi draugi no Gulbenes un jokojot pieprasīja, lai es uzstājos. Sākumā es tam neticēju un domāju, ka tieku izjokots. Bildu, ka tas nevar būt, ka man veicies. Šāds laimests manā mūžā ir pirmais,” 78 gadus vecais “Riekstiņu” saimnieks neslēpj prieku.
“Dzirksteli” viņš abonējis vienmēr. “Vai nu bez tās! Vairs neatceros gadu, kad tā tika izdota, bet kopš pirmās dienas vienmēr esmu bijis tās lasītājs. Visu pārskatu un izlasu to, kas mani interesē. Nevaru tieši norādīt, ko noteikti izlasu, ko ne. Man mājās vienmēr ir bijusi “Dzirkstele” un arī “Latvijas Avīze”. Ja es dzīvoju Gulbenes novadā, man taču ir jāzina, kas tajā notiek. Manuprāt, “Dzirkstelē” ir stāstīts par visu,” vērtē Herberts.
Lepojas, ka ir latvietis
Pensionārs seko līdzi notikumiem arī televīzijā, bet ar valdības kritizēšanu viņš neaizraujas. “No tā jau labāk nevienam nekļūs, tikai pats sev omu var sabojāt.” Uz gaidāmo referendumu gan viņš iesaka doties visiem. “Tas ir ļoti nepareizi, ka cilvēki nepiedalās šajās aktivitātēs. Nav bijis tādu vēlēšanu un referendumu, kuros nebūtu piedalījies. Esmu latvietis un latvietis arī palikšu, tāpēc man ir jāpauž sava pārliecība. Tās ir muļķības, ka mums vajadzīga otra valsts valoda. Es arī protu runāt krieviski. Kad iesauca obligātajā dienestā, mēneša laikā iemācījos ne tikai krieviski runāt, bet pat rakstīt. Pie mums ir cilvēki, kas gadiem ilgi dzīvo Latvijā un vēl nav iemācījušies mūsu valsts valodu,” Herberts pauž sašutumu. Viņam savs spriedums arī par pensijas vecuma palielināšanu, jo ne visiem veselība atļauj strādāt līdz 65 gadu vecumam. “Cilvēkiem šodien ir vajadzīgs darbs. Ja tas būs, beigsies arī visas pārējās problēmas. Valdībai nevajadzēs lauzīt galvu, kur ņemt naudu. Manuprāt, šajos neatkarības gados daudz kas ir darīts nepareizi, bet kļūdas izlabot vienmēr ir ārkārtīgi grūti,” prāto vecais vīrs.
Dzimis mālmuižnieks
H.Bisenieks visu mūžu līdz pat pensijai ir strādājis kolhozā “Rainis”. Pēdējos 12 gadus viņš Sinolē bijis klētnieks. “Kolhozu likvidēja. Labi, ka vismaz statūtsabiedrību nodibināja. Cilvēkiem ir kur strādāt, jo cita darba jau sinoliešiem nav. Ja vēl Lejasciema centrā kaut kas notiek, tad Sinolē jaušas tāda kā aizmirstība,” nopūšas sirmais vīrs. Viņa dzimtā puse ir Mālmuiža. “Esmu paskaitījis, ka par 21 mājas atrašanās vietu tur vairs liecina tikai kāda veca ābele. Vēl ir vismaz 10 mājas, kurās neviens nedzīvo. Otrā pasaules kara laikā tur tika sabombardētas tikai divas mājas. Tās visas ir izzudušas pēdējos gadu desmitos. Mālmuižā gandrīz vairs nav cilvēku, bet savulaik Mālu septiņgadīgajā skolā, kurā es arī mācījos, bija vairāk nekā 200 skolēnu,” atceras H.Bisenieks.
Savulaik viņš bijis aktīvs mednieks, bet veselības dēļ šis vaļasprieks pieder pagātnei. Lai gan Gauja gandrīz ar roku aizsniedzama, makšķernieks gan no viņa neesot iznācis, joko Herberts. Tad jau labāk viņš pārlūko lauksaimniecības tehniku, kas savulaik sarūpēta. “Daudzus agregātus esmu pats savām rokām uzbūvējis. Ir divi traktori, ar kuriem pats gan nebraucu, bet ļauju tos stūrēt dēlam. Zemes nav daudz, tāpēc audzējam tikai pašiem nepieciešamo,” saka H.Bisenieks.
