Nevarētu teikt, ka viņi ir tik atšķirīgi kā diena un nakts – tēvs un meita Ralfs (41 gads) un Patrīcija (18 gadu) Rubeņi no Stāmerienas. Drīzāk ir tā, ka meitene tīšām meklē sevī citādo un Ralfs tam neliek šķēršļus. Drīzāk priecājas, jo uzskata: “Bērniem nav jārealizē vecāku nepiepildītie sapņi, bet pašam jānoskaidro, kas patīk un kas ne.” Ralfs ir mūziķis, dziesmu autors un grupas “Tranzīts” radītājs. Patrīcija kopš 12 gadu vecuma par savu dzīves aicinājumu izvēlējusies dejas mākslu. Vispirms viņa iesaistījās deju kolektīvā “Poga”, tad kļuva par “Gulbenes Buku” karsējmeiteni, dejoja arī mūsdienu dejas pie Valērijas Olekšas, bet tagad studē Kultūras koledžā un ir sajūsmā, ka lekcijās lielākoties jādejo. Patrīcija ir atklājusi, ka viņai vistuvākās ir dejas, kas ļauj improvizēt un izpausties individualitātei.
Strīdos dzimst patiesība
“Tusiņš divu gadu garumā turpinās,” tā par meitas studijām saka Ralfs un piebilst, ka nav jau žēl, bet… Pats atceras, ka arī viņam pašam ir pārmests: “Kad tu beidzot sāksi ar kaut ko nopietnu nodarboties?” Taču tad klajā nāca viņa pirmais dziesmu albums un tika gūti pirmie radošā darba ienākumi. Kopš tā brīža tuvāko cilvēku attieksme pret to, ko dara Ralfs, kļuva citāda. “Gaidu, kad mana meita ar pašas veidotu koncertu pieteiks sevi dejas mākslā, bet pagaidām viss, ko viņa dara, ir tikai tusiņš,” saka tētis. Patrīcija savu dzīvi šodien raksturo tā: “Nē, ne tikai tusiņš! Man ir viss – skola, izklaides, draugi, mājas un vecāki!”
“No malas izskatās, ka mēs strīdamies. Tā ir parastā savstarpējās kontaktēšanās maniere,” tūlīt pat smaidot brīdina Ralfs. Tāda ir viņa metode bērnu audzināšanā – neuzspiest savu patiesību, jo tā dzimst tikai un vienīgi strīdos. Stilu, kādā viņš sarunājas ar meitu, tomēr nevar nosaukt par strīdēšanos. Ralfs apstrīd Patrīcijas teikto, tāpat kā viņa apstrīd tēti, taču ne mirki abi nezaudē savstapējo cieņu un mīļumu. “Taču, ja mēs dūdojam kā balodīši, tad briest auzas jeb nepatikšanas,” piebilst Ralfs.
Nelielās, ka ir Ralfa meita
Patrīcija tēva autordziesmas zinot pilnīgi visas un no galvas. “”Tranzīta” koncertos tirgoju biļetes un klusībā pie sevis dziedu. Konstatēju, ka visām tēta dziesmām zinu tekstus,” viņa saka. Ralfs bilst, ka meitas šāda atzīšanās viņam ir atklājums. “Koncertos skan tikai 17 manas dziesmas, bet patiesībā man ir vairāk, kopumā tuvu 80 dziesmām. Mīļāko dziesmu “Pasakas” es nedziedu koncertos,” Ralfs nosmej. Bet Patrīcija saka, ka viņai pati mīļākā tēta dziesma ir “Cik ilgi”.
“Man ir bijis tā, ka kaut kur ieskanas “Tranzīta” dziesma, esmu kopā ar jauniešiem, kuri nezina, kas ir mani vecāki. Un es tā nemanot uzsāku sarunu par grupu “Tranzīts”. Mani interesē, ko citi saka,” stāsta Patrīcija. Viņa piebilst, ka nekad citiem nelielās, ka ir Ralfa meita. Tieši otrādi! Viņa nemaz nevēlas, ka tas tiek akcentēts. “Man ļoti nepatīk, ja kāds pēkšņi par mani citiem saka: “Vai jūs zināt, kas ir viņas tēvs?!” Un tad vēl sāk pārjautāt, vai tiešām Ralfs Rubenis ir mans tēvs,” stāsta Patrīcija.
Vai dziedās un dejos kopā?
“Es gaidu, kad tētim taps jauna, jestra dziesma un viņš tajā ļaus izpausties man kā dejotājai,” rosina Patrīcija. Viņa labprāt arī dziedātu kopā ar tēti. Ralfs neiebilst, bet arī neko uzreiz nesola, tikai noteic: “Paskatīsimies…” Ralfs ironizē, ka meitas priekšlikums līdzinās “dziedošo ģimeņu” projektam. Taču Patrīciju nav tik viegli samulsināt. Viņai atmiņā ir laiks, kad Ralfs piedalījās televīzijas šovā “Zvaigžņu lietus”. “Tētis tad bija ļoti radošs, enerģijas pilns. Tāds viņš bija kolosāls!” atceras Patrīcija. “Tev pašai ir visas iespējas izpausties,” meitu rosina Ralfs. Viņa atbilst: “Šogad laikam tas vēl nenotiks, bet nākamgad, iespējams, būs jāizmēģina laime šovā “Zelta talanti”.” Patrīcija atzīst, ka viņa nebaidās riskēt. Jo īpaši tāpēc, ka ir draugi, domubiedri, ar kuriem kopā darboties, apliecināt sevi. Kur tieši – dziesmā vai dejā – par to Patrīcija vēl šaubās. Ralfs uzskata, ka Patrīcija par maz ir strādājusi pie savu vokālo dotību izkopšanas, taču tēvs nevēlas būt meitas vokālais pedagogs, jo tad viņam būšot “beigti nervi”. Ar to, ka Patrīcija reiz beigusi mūzikas skolu, neesot gana. Patrīcija bilst, ka viņa gan labprāt pamācītu tēti dejot, bet viņš diemžēl atsakoties. Taisnības labad jāsaka, ka meitene tomēr ir šo to iedziedājusi tēva skaņu ierakstu studijā. “Tīri smuki,” atzīst Ralfs.
Radoši un ar viegluma sajūtu
Patrīcijai dejošana nesagādā grūtības, viņai viss nāk viegli. Meitenei ir iedzimts lokanums. Vajadzīga tikai neliela iesildīšanās, un viņa jau uz līdzenas vietas dejojot nostājas tiltiņa pozīcijā vai kājas izstiepj špagatā. Viņu aizrauj horeogrāfija kā māksla. “Reizēm man nenāk miegs un nespēju naktī aizmigt, jo rodas idejas dejas kustību iestudēšanai. Gadās, ka dienā daru vienu, bet prātā ir deja,” stāsta Patrīcija. Savas idejas viņa cenšas atcerēties gluži tāpat kā tētis paša radīto mūziku un dzeju.
“Nu… 95 procenti ir darbs un 5 procenti – talants,” uzskata Ralfs. Savukārt Patrīcijai liekas, ka radošam darbam ir vajadzīga iedvesma un tētim tieši tās pašlaik trūkst. “Viņš ir kļuvis pasīvs,” nopūšas Patrīcija. Ralfs iebilst, ka tā tomēr nav, jo “savs laiks akmeņus lasīt, savs laiks akmeņus mest”. “Atzīstu, ka tā akmeņu lasīšana ir mazliet ieilgusi. Idejas man ir, bet tām nav vērtības, kamēr vēl nav realizētas,” viņš bilst. Drīzāk radošam darbam vajag noskaņojumu, reizēm arī piepūli, pārvarot dabisko slinkumu. Vajadzīga arī paškritika, jo ne jau viss, kas saviļņo pašu, spēs “paņemt” arī publiku. Ralfs zina – fani gaida, kad viņš piedāvās jaunu dziesmu albumu.
Vieta, kur izplest spārnus…
Lai atrastu sevi, cilvēks tiecas atrauties no savām saknēm, lai pēc tam atkal atgrieztos pie tām.
“Pabeidzot vidusskolu, tikai to vien domāju, kā tikt pēc iespējas tālāk no mājām! Taču, kad tas notika, kaut kas manī mainījās. Tagad man patīk no Rīgas atgriezties šeit. Man patīk arī tas, ka uz Gulbeni es braucu praktizēties “Gulbenes Buku” karsējmeiteņu grupā kā dejotāja un kā horeogrāfe. Tomēr mana nākamā prakses vieta noteikti būs Rīgā,” saka Patrīcija un piebilst, ka mājas, Latvija, viņai nozīmē daudz. Tā ir piederības sajūta, tikpat svarīga kā iespēja runāt savā dzimtajā latviešu valodā. Patrīcija noteikti piedalīsies referendumā, lai aizstāvētu savu valodu. Viņa uzskata, ka visiem, kam ir svarīga Latvija un latviešu tauta, obligāti ir jāpiedalās šajā tautas balsošanā. “Tie, kuri 18.februārī domā neiet uz referendumu, patiesībā nenovērtē savus pretiniekus,” saka Ralfs.
