Fakti
Šajā ēkā par skolas direktoru strādājuši: no1962.gada augusta līdz 1965.gada augustam – Jānis Taube. No 1965. līdz 1974.gadam – Viktors Saviuks. No 1974. līdz1989.gadam atkal J.Taube. No 1989. līdz 1994.gadam – Gatis Mezītis No 1994. līdz 1998.gadam – Ģirts Vilde. Kopš 1998.gada 13.augusta par direktoru strādā Aivars Mednis
Malda Ilgaža
Šādus vārdus pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem, atnākot pusdienās uz nelielo dzīvoklīti Gulbenē, savai meitai Intai Vilkai teica viņas tēvs Arvīds Lazdiņš, kurš tolaik kopā ar citiem celtniekiem piedalījās Gulbenes vidusskolas jaunās ēkas celtniecībā. Tieši šodien šī četrstāvu ēka svin savu pusgadsimta jubileju. Nebūs ne svētku tortes, ne emocionālu apsveikuma runu. Tikai to cilvēku atmiņas, kuri bija starp pirmajiem, kas kopā ar skolēniem ienāca jaunajā un gaišajā skolā.
Tagadējās vidusskolas jaunās ēkas pamati likti 1959.gadā, bet svinīga tās atklāšana notika 1962.gada 10. februārī. Tolaik ēkā durvis vēra Gulbenes 2. astoņgadīgā skola, kas tur darbojās līdz 1974.gadam. Visi skolēni no 1. līdz 7.klasei pārnāca uz jauno ēku. 1962.gada pavasaris daudziem tā laika audzēkņiem saistās ar nepārtrauktu staigāšanu starp abām ēkām. Savukārt 1974.gads ir nozīmīgs ar to, ka pēc Gulbenes 2.vidusskolas izveidošanas skolas jaunajā ēkā tiek izveidota ilgi gaidītā vienotā latviešu Gulbenes 1.vidusskola, kurā mācās skolēni no 1. līdz 11.klasei.
Pēc sēdes dodas slēpot
“Mans tēvs bija celtnieks. Viņš savulaik Gulbenē piedalījās slimnīcas un daudzu dzīvojamo ēku būvniecībā. Kad tika celta jaunā vidusskolas ēka, tēvs man teica: “Meit, es tev ceļu skolu.” Gluži kā zinādams, ka es tajā kādreiz strādāšu, jo tajā laikā strādāju par skolotāju kaimiņu rajonā. Tēvs lika ēkai logus, durvis, grīdas un veica vēl citus ar koku saistītus darbus. Celtniecībā bija iesaistītas vairākas brigādes, tāpēc darbi ritēja strauji. Vakaros viņš vienmēr stāstīja, par cik metriem ēka atkal pacēlusies augstāk. Tēvs priecājās, ka jaunā zinību pils tiek celta skaistā vietā pie parka. Atceros arī to dienu, kad viņš pārnāca mājās ar krāšņu ziedu pušķi kā pateicību par paveikto 1965.gadā, kad no mazās Annas astoņgadīgās skolas pārnācu strādāt uz Gulbenes 2.astoņgadīgo skolu, ieejot jaunajā ēkā, mani pārņēma īpašs saviļņojums par to, ka tās celtniecībā ir piedalījies arī mans tēvs. Gaiši, plaši gaiteņi un logi, skaistas klašu telpas. Biju tik satraukta, jo nezināju, kas mani sagaida jaunajā vietā. Darbā mani pieņēma toreizējā direktore Velta Radiņa, kura man kā jaunai skolotājai par “krustmāti” iecēla matemātikas skolotāju ar ievērojamu pedagoģisko stāžu Veroniku Jaunzemu,” stāsta pensionētā skolotāja I.Vilka. Viņa atceras, ka direktorei V.Radiņai ļoti patikušas garas pedagoģiskās sēdes, kas bieži vien ieilgušas līdz pat vēlai vakara stundai. “Lai atpūtinātu galvu pēc garajām debatēm un norādījumu uzklausīšanas, mēs, skolotāji, labprāt likām pie kājām slēpes un mēness gaismā devāmies slēpot pa tuvējā Spārītes parka baltajām trasēm. Man vienmēr bija bail palikt pēdējai, jo biju iedomājusies, ka var uzbrukt vilks, tāpēc mūsu slēpotāju kolonnu vienmēr noslēdza kāds no vīriešiem. Parasti tas bija skolotājs Kārlis Kušķis,” stāsta I.Vilka, kura jaunajā ēkā nostrādājusi līdz 1971.gadam.
Stāda ķiršus un upenes
Sešdesmito gadu skolēni joprojām atceras arī darbu pie jaunā skolas korpusa celtniecības un tā apkārtnes sakārtošanas un apzaļumošanas. Skolotājas Martas Salmiņas fotoalbumā joprojām glabājas fotogrāfija, kurā viņa kopā ar savu audzināmo klasi 4.b pie jaunās ēkas stāda ķiršu dārzu. “Jauno skolas ēku gaidījām ilgi ar ārkārtīgu nepacietību. Bieži vien pa vecās skolas logiem skatījāmies, cik vēl daudz atlicis. Februārī, kad notika skolas ēkas atklāšana, visi skolotāji stāvējām tādā kā godasardzē un mums visiem šķita, ka ir noticis kaut kas liels un brīnumains. Bijām atbrīvojušies no iepriekšējās saspiestības un, tikuši tādā plašumā, pat apjukām. Toreizējās sajūtas nav vārdos aprakstāmas,” atceras M.Salmiņa. Šodien diemžēl pie skolas vairs nav arī viņas stādīto ķiršu. “Ķiršu dārzu gribējām izveidot skolas galā, kas atrodas uz Skolas ielas pusi, bet ķirši tur negribēja augt, jo šī vieta izrādījās pārāk mitra. Pie skolas stādījām arī upenājus, tomēr arī tie neieauga. Pat puķes dobēs slikti iesakņojās, lai gan mainījām dažnedažādas. Iepretim centrālajai ieejai ēkā neilgu laiku darbojās arī strūklaka, bet tehnisku kļūdu dēļ tā itin drīz pārstāja darboties. Mēs vienmēr visi kopā posām skolas apkārtni. Tur, kur gāja skolotājs, kopā ar viņu bez īpašas skubināšanas vienmēr bija arī skolēni. Toreiz ikvienā mājoja pārliecība, ka sava skola ir jāuztur kārtībā pašiem,” stāsta pensionētā skolotāja.
Atdevuši daļu savas sirds
1964.gada 1.septembrī jaunajā skolas ēkā par skolotāju sāka strādāt Mirdza Kušķe, kura joprojām ir pateicīga toreizējai direktorei V.Radiņai par ievadīšanu mācību pārzines darbā. “Šīs skolas dzīves kaleidoskops ir obligātās izglītības realizēšana, sekmība, pionieru sanāksmes, mākslinieciskā pašdarbība, pārgājieni, tautu draudzības festivāli, vecāku un skolotāju atpūtas vakari. Skaisti prieka brīži, grūta ikdiena un liela atbildība. Marta Salmiņa, Anastasija Grandāne, Olga Grasa, Dzidra Galeja, Paulis Baltgailis, Līvija Liepa, Olga Krieva, Benita Tonne, Skaidra Kubuliņa, Lilita Hofmane un visi pārējie skolotāji šai skolai ir atdevuši ne tikai darba gadus, bet arī daļu no savas sirds,” savās atmiņās raksta M.Kušķe, kura trīs gadus – no 1967. līdz 1970.gadam bijusi šī kolektīva vadītāja.
