Anču ģimene ir gulbenieši, kas ir pazīstami ne vien Gulbenē, bet arī visā novadā un pat aiz mūsu novada robežām. Gan vecāki, gan bērni, kas nu jau arī paši ir pieauguši cilvēki ar savām ģimenēm, ir sportiski un aktīvi. Viņus vienmēr var sastapt, gan organizējot, gan arī piedaloties visdažādākajos pasākumos.
Airas un Jāņa Anču ģimenē ir pieci bērni – Sandra, Jana, Raivis, Inga un Dace. Šobrīd Gulbenē gan dzīvo tikai trīs māsas – Sandra (strādā beķerejā “Kikele”), Inga un Dace (abas ir pedagoģes). Raivja ģimene dzīvo Pierīgā, bet Jana ar ģimeni jau gandrīz 13 gadus mīt Amerikā. Aicinājām māsas Sandru, Ingu un Daci pastāstīt par dzīvi kuplā saimē, par savstarpējām attiecībām un ģimenes kopības sajūtu.
Māsas atzīst, ka viņām nekad nav radusies vēlme aizdomāties, kā būtu bijis, ja jebkurš no viņiem būtu bijis vienīgais bērns ģimenē. Viņiem vienmēr ir bijis labi tā, kā ir, kad blakus ir māsas un brālis, kad ir ar ko aprunāties, dalīties priekos un bēdās. Viņas atzīst, ka grūti pat iedomāties, kā būtu, ja būtu bijis citādāk. “Mēs arī ģimenē nekad neesam izjutuši, ka vecāki pret kādu bērnu būtu izturējušies citādāk. Protams, varbūt Dace kā jaunākā tika nedaudz vairāk palutināta vai Raivis kā vienīgais dēls, tomēr visi tikām mīlēti vienādi, nekad nebija tā, ka kāds justos aizvainots,” atzīst Sandra.
Ieaudzina atbildības sajūtu
Māsas stāsta, ka jau kopš bērnības vecāki bērniem ir mācījuši arī kārtīgi strādāt. “Mēs vienmēr esam vairāk vai mazāk strādājuši, bet ne piespiedu kārtā. Vecākiem bija ļoti godprātīga attieksme. Tētis, piemēram, teica, ka visi noteikti saņemsim ziemas mēteļus, bet, ja vēlamies kaut ko vairāk, tad ir jāstrādā papildus,” atceras Sandra. Dace piebilst, ka strādāt tiešām vajadzējis, bet katru gadu viņu ģimene devusies arī ekskursijās, nemaz nerunājot par sacensībām, uz kurām viņi devās ļoti bieži. “Ekskursijas katru gadu droši vien bija plānotas tik un tā, bet mēs tās it kā paši arī nopelnījām,” stāsta Dace. “Tas arī mūsos droši vien ir ieaudzinājis atbildības sajūtu. Mēs visi esam atbildīgi. Un arī cits par citu esam vienmēr gatavi uzņemties rūpes un gādību,” saka Inga.
Ar sportu nodarbojas visi
Šo ģimeni vieno arī mīlestība uz sportu. Māsas atzīst, ka sportiskās aktivitātes ir bijušas viņu ikdiena jau kopš bērnības un tās vijas arī cauri visai dzīvei. Kādam šobrīd sports ir ikdiena un darbs, citam laba brīvā laika pavadīšana. “Ar sportu mēs joprojām nodarbojamies visi. Bērnībā pagalmā mums bija izveidota neliela trasīte un mēs slēpojām. Un ja vēl ir talants – kāpēc tad lai to neizmanto?” saka Dace.
Arī joprojām viņi bieži vien visai kuplā skaitā dodas uz dažādām sacensībām, piemēram, pagājušā gada rudenī viņi piedalījās skrējienā Lizumā un bija viskuplāk pārstāvēta ģimene, turklāt sacensībās piedalās, sākot no pašiem mazākajiem, kam ir tikai pāris gadiņi, līdz pat vecākajai paaudzei. “Tas mums visiem ļoti patīk, ka varam visi kopā ar bērniem kaut kur doties. Mums patīk šī kopības sajūta!” saka Inga. “Arī uz novada vasaras sporta spēlēm Litenē noteikti dodamies visa ģimene. Cits piedalās sacensībās, cits savukārt tiesā, bet esam visi kopā, un tā ir laba sajūta!” atzīst Sandra.
No vecākiem manto arī
radošumu
“Jā, tētis bija sporta skolotājs, bet mums neviens nespieda sportot. Tas bija pats par sevi saprotams! Ja tētis būtu bijis, piemēram, dziedāšanas skolotājs, es pieļauju, ka mēs varbūt būtu dziedošā ģimene,” smejas Dace. Lai gan patiesībā viņu tētis tiešām arī labi dziedot un arī bērniem piemīt muzikālās dotības, taču, kā atzīst māsas, tās nav tik ļoti izkoptas.
“Gan no tēta, gan arī mammas esam mantojuši arī radošumu un mākslinieciskās īpašības,” piebilst māsas. Anču ģimene, svinot svētkus, labprāt arī kopīgi dzied. Un vienmēr tiek īpaši piedomāts arī, kā svētkus noorganizēt pēc iespējas interesantākus. Tā, piemēram, pirms apmēram 12 gadiem uz Ziemassvētkiem kā pārsteigums esot tapusi neliela pašu veidota filmiņa – kā ziņu raidījums par Anču ģimenes dažādajām aktivitātēm. Tagad jau ir tapušas piecas filmiņas, kas viņiem pašiem ir ļoti mīļas, un to tapšanā tiek iesaistīti it visi. “Ziemassvētkos īpaša vienmēr ir arī dāvanu saņemšana, jo mēs gatavojamies ne tikai dāvanu pasniegšanai, bet arī saņemšanai, ar visiem zināmu nelielu pantiņu vien neiztikt,” stāsta Sandra.
Svētkos cenšas būt kopā
“Kopš bērnības ir svinēti visi svētki – gan dzimšanas, gan vārdadienas. Mammas vecāki dzīvoja Sinolē, tur arī svinējām visus svētkus, sabrauca arī visa kuplā radu saime. Noteikti svinam arī Jāņus, jo tētis mums ir Jānis, bet man savukārt tajā dienā ir dzimšanas diena,” atklāj Inga. “Uz svētkiem atbrauc arī Raivis un Jana arī vienmēr cenšas piezvanīt. Tas jau tā ir iegājies!” piebilst Dace. Sandra stāsta, ka viņi vienmēr cenšas uz svētkiem sarūpēt kādu pārsteigumu. “Mēs jūtamies pateicīgi saviem vecākiem, tādēļ gribas viņiem sagādāt prieku un pateikties par to, ko viņi ir darījuši mūsu labā. Lai arī esam liela ģimene, vecāki joprojām mūs visus atbalsta, mēs varam pie viņiem vērsties pēc palīdzības jebkurā mirklī,” saka Sandra.
Kā svētki visiem ir arī Janas un viņas ģimenes ciemošanās Latvijā vasarā. Tad visi cenšas pēc iespējas vairāk laika pavadīt kopā. “Arī ikdienā mēs, protams, sazvanāmies un runājamies skaipā, pat dāvanas Ziemassvētkos mēs pasniedzam cits citam virtuāli. Žēl vienīgi, ka neredzam, kā bērni izaug, jo tas notiek tik ātri,” atzīst Inga.
“Jā, tādi mēs esam! Savā pulciņā mums ir riktīgi labi!” saka Sandra. “Mums ir draudzīgas un mīļas attiecības, jebkurā brīdī varam vērsties cits pie cita. Jūtamies labi, ka mums ir liela ģimene!” saka Dace. “Un, lai arī esam līdzīgi, katrs tomēr ar kaut ko atšķiramies, bet tas ļauj mums citam citu papildināt!” piebilst Inga.
