Lai gan mana bērnība jau sen aiz kalniem un arī pasaku grāmatas radušas vietu visdziļākajā grāmatplaukta stūrī, tomēr izrādās, ka dažkārt pasakas ir pat ieteicams palasīt, lai tajās saskatītu līdzību ar šodienu.
Domāju, ka ikviens zina, par ko stāstīts pasakā “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”. Par ļauno pamāti, kas liek medniekam aizvest Sniegbaltīti uz mežu un tur atstāt tikai tāpēc, ka burvju spogulis apgalvo, ka Sniegbaltīte ir skaistāka.
Arī šodien mūsu sabiedrībā ir cilvēki, kuri ir gatavi uz visu, lai izkarotu sev galveno lomu it visā. Viņiem ar saindētu ābolu vai pārāk stingri savilktu jostu ir par maz. Lai aizliktu kāju priekšā konkurentam, talkā tiek ņemti daudz nežēlīgāki līdzekļi. Tiek nodedzinātas lopu fermas, iznīcinātas kafejnīcas un paši cilvēki. Paldies Dievam, ka ir šīs bērnu silītes, kur mātes, sevi neatklājot, atstāj jaundzimušos. Tas nav mežs, bet garants, ka tur atstātie mazuļi radīs sev citus viņus mīlošus vecākus.
Pasakā ir vieta, kur čaklie rūķīši pauž izbrīnu par to, kas “gulējis manā gultiņā, kas dzēris no manas krūzītes, kas griezis ar manu nazīti, kas ēdis ar manu karoti, kas sēdējis manā krēslā”. Tad rūķīšiem apnīk meklēt vainīgo, līdz viens – pats mazākais – rūķītis iesaucas: “Nav ko meklēt vainīgos! Iesim labāk gulēt!” Arī šodien vainīgā meklēšanas sindroms sākotnēji it kā mēdz būt ļoti izteikts, līdz pienāk brīdis, kad kāds norāda, ka “nav ko meklēt vainīgos”. Bez atbildes paliek jautājumi, kāpēc tiek slēgtas skolas un slimnīcas, kāpēc cilvēkiem nav darba, kāpēc…