Man ir radiniece, kura nesen nosvinēja 64 gadu jubileju. Viņa ir aktīva un rosīga sieviete, bet krīzes iespaidā pirms gada zaudēja darbu un devās pensijā. Tomēr ar vienu pensiju Latvijā iztikšana ir visai knapa, tādēļ viņa jau labu laiku meklē iespēju piepelnīties. Rezultāts ir tāds, ka visur viņa ir saņēmusi atteikumus. Pat no viņas mājas netālajā fitnesa centrā, kurš meklēja apkopēju. Jo viņa ir par vecu.
Latvijas demogrāfiskā situācija ir bēdīga, līdz ar to pensionēšanās vecuma palielināšana ir neizbēgama. Tomēr tikai ar to, ka tiek palielināts pensionēšanās vecums, jau nekas netiek atrisināts. Vēl vajag, lai kāds šos pavecos cilvēkus gribētu nodarbināt. Taču par to nekādas lielās runas un diskusijas joprojām nav dzirdētas.
Statistika nav iepriecinoša un rāda, ka mana radiniece nebūt nav vienīgā, kas sava vecuma dēļ Latvijā nespēj atrast darbu. Nodarbinātības valsts aģentūras dati liecina, ka pērn novembra beigās Latvijā bija 57,7 tūkstoši ilgstošo bezdarbnieku jeb cilvēku, kas bez darba ir gadu un ilgāk. 40% no tiem ir vecāki par 50 gadiem. Laikā, kad darba vietu nav pietiekami daudz, vecums ir kļuvis par būtisku šķērsli, lai cilvēks atrastu darbu.
No vienas puses, ko gan var pārmest darba devējiem? Ja darbā tiek pieņemts gados vecāks darbinieks, jārēķinās, ka, visticamāk, viņš vairāk slimos, iespējams, viņš joprojām ir “uz jūs” ar jaunākajām tehnoloģijām vai arī ne visai labi pārvalda mūsdienās tik svarīgo angļu valodu. No šā viedokļa izdevīgāk ir paņemt darbā tikko no izglītības sistēmas kalves nākušu jaunieti ar labu veselību. Tomēr vai ar visiem pavecajiem cilvēkiem ir tik ļauni? Ja viņiem ir vēlme strādāt, tad ir motivācija arī apgūt visu jauno, kam klāt nāk arī dzīves pieredze. Taču visbiežāk, piesakoties darbā, nemaz līdz šiem jautājumiem nenonāk. Jo viņi ir par vecu…
Tādēļ ļoti negribētos, lai mūsu valstī vienkārši tiktu palielināts pensionēšanās vecums. Ja pasaka A, tad būtu jāpasaka arī B. Proti, jāveicina vecāku cilvēku iespējas strādāt. Pasaulē ir dažāda pieredze, kā veicināt tā saucamo riska grupu nodarbinātību. Daudzās valstīs ir bijušas kvotas, kas paredz, ka noteikts darba vietu skaits ir jāparedz cilvēkiem, kuriem ir grūtības iegūt darbu, tostarp invalīdiem, noteiktas rases vai dzimuma pārstāvjiem. Un tas ir tikai viens no piemēriem.
Problēmas ir jārisina, taču gribētos, lai tas tiek darīts ne tikai no makroekonomiskās, bet arī no cilvēciskās puses.
