Baiba Magone, Gulbenes Tautas teātra aktrise: Sestdien Limbažos kopā ar pārējiem Gulbenes Tautas teātra aktieriem piedalījos novada skatē, kurā mēs rādījām režisores Edītes Siļķēnas iestudēto Gundegas Repšes stāsta “Stigma” dramatizējumu.
Bija sajūta, ka šoreiz nospēlējām izrādi labāk par visām iepriekšējām reizēm. Divos vārdos savas sajūtas varu raksturot tā: esmu laimīga! Jā, nogurusi un laimīga, kā jau pēc labi padarīta darba! Loma šajā izrādē man nenāca viegli, tā tapa, smagi strādājot. Atkailināt sievietes dvēseli – tas nav vienkārši. Protams, lomā daļēji biju arī es pati, jo katram no mums ir savas dvēseles rētas. Tās reizēm atklājas, kad cilvēks to vismazāk gaida. Un tomēr visu izrādes varoņu lielākā sāpe jeb dvēseles stigma ir mūs visus vienojošā Latvija. Šodien laikam nav nevienas tādas dzimtas, ģimenes, kur kāds tuvinieks nebūtu aizklejojis projām no mājām, meklējot labāku dzīvi. Taču pienāk laiks, kad cilvēks pārvērtē savas vēlmes un daudzi vēlas atgriezties mājās, Latvijā. Ir jāatgriežas! Tā ir mana personiskā pārliecība.
Savā novadā no skatītājiem esam saņēmuši daudz kritikas par iestudējumu “Stigma”. Es to vērtēju pozitīvi. Katrs ir tiesīgs uz savu viedokli. No saviem draugiem un tuviniekiem gan par “Stigmu” nav nācies dzirdēt negatīvu vērtējumu. Pārsvarā visi manējie šo izrādi vērtē kā kaut ko nebijušu, inovatīvu. Protams, mums pašiem vēl daudz ir jāpiestrādā, ir jāpilnveido aktieru saskarsme un saspēle. Arī skatītājiem izrāde savā ziņā ir kā grūts uzdevums, jo jāizprot nosacīta vide un tas, kas pateikts starp vārdiem un pat bez vārdiem.
