Dainis Švika, Gulbenes novada domes priekšsēdētājas vietnieks, ir viens no pieredzē bagātākajiem Gulbenes novada deputātiem, kuram ir savs viedoklis jebkurā jautājumā.
– Reizēm ir vajadzīgs sestais prāts, lai domē izdotos pieņemt patiesi labu lēmumu?
– Jautājumu par Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienības pamatkapitāla samazināšanu domes sēdēs skatījām trīs reizes pēc kārtas, kamēr nonācām pie vienota lēmuma. Pirmdien deputāti domē kopā sanāca pulksten 13.00, runājām. Nolēmām pēc trīs stundām sasaukt ārkārtas domes sēdi. Tajā piedalījās arī slimnīcu apvienības valdes pārstāvji, kā arī revidents. Diskusijas laikā mums tika pierādīts, ka šajā brīdī lēmums par slimnīcu apvienības pamatkapitāla samazināšanu ir labākais risinājums, lai turpmāk piesaistītu investorus. Nevaru teikt, ka problēmas būtību esmu sapratis līdz galam. Simtprocentīgas pārliecības nav. Savu balsi „par” atdevu bez jebkāda spiediena no malas, balsoju pēc savas saprašanas. Šis ir viens no vissmagākajiem un vissvarīgākajiem jautājumiem, kura risināšanā nākas iesaistīties šā sasaukuma Gulbenes novada deputātiem. Salīdzinājumam varu teikt, ka nekas būtiski nemainīsies, ja novadā kāda iela tiks noasfaltēta vēlāk, nekā iecerēts. Turpretim slimnīcai ir jāpastāv tūlīt un tagad. Tā svarīga mums katram, jo ikviens no mums tur savu reizi var nonākt. Šobrīd slimnīca Gulbenē ir. Cik laba vai slikta, to lai katrs pacients saka pats. Es uzskatu, ka situācija nav tāda, kādu bijām vēlējušies. Izveidojoties Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienībai, bija pārliecība, ka Gulbenē tiks saglabāts neatliekamās medicīniskās palīdzības stacionārs. Notika citādi. Kas pie tā ir vainīgs? To saprast nav viegli.
– Ir sajūta, ka Balvu ārsti nav vēlami Gulbenes slimnīcas kolektīvā un otrādi.
– Esmu par to izteicis savu viedokli cilvēkiem, kuri vada apvienoto Balvu un Gulbenes slimnīcu. Man neliekas normālas attiecības, kādās ir ierauti mūsu mediķi. Slimnīcu apvienību vada biznesa cilvēki. Viņi cenšas uzņēmumu sakārtot ar biznesa paņēmieniem – sodīšanu, atbrīvošanu, finanšu paņēmieniem. Rezultātā daudzi mediķi ir sākuši iedzīvotājiem sniegt savus maksas ambulatoros pakalpojumus. Vai izdosies šos speciālistus atvilināt atpakaļ darbam slimnīcā? Gribas cerēt!
– Kā jūtaties savā amatā, kuru novada domē ieņemat jau trīs gadus?
– No politiskā viedokļa tā ir interesanta situācija. Laikam nekur pašvaldību praksē nav daudz tādu gadījumu, kad par priekšsēdētāja vietnieku tiek ievēlēts cilvēks no opozīcijas. Tagad Tautas partija, kuru pārstāvēju es, vairs neeksistē, tomēr mēs – Gulbenes novada domes deputāti no šīs partijas saraksta – arī šodien turamies kopā. Par sevi varu sacīt, ka nevienu brīdi domē neesmu strādājis kā opozicionārs, jo tas nesaskanētu ar manu pārliecību. Savu iespēju robežās es nekad nevienam neesmu liedzis padomu. Cik tas kuru reizi ir ņemts vērā, cik liela ir uzticēšanās man kā ne īpaši vēlamam amatā, kuru pildu? Nenoliedzami deputāti ir sadalījušies pa partijām un tās savukārt pakļauj cilvēkus noteiktai kārtībai. “Pozīcijas” (ZZS un “Vienotība” – red.) deputāti savās partijas sanāksmēs tomēr pārrunā, kurus cilvēkus izvēlēties par domes darbiniekiem vai pašvaldības iestāžu vadītājiem, pārrunā arī svarīgākos jautājumus, kas jāizlemj novada domē. Ir tā, ka manas domas ne vienmēr sakrīt ar “pozīcijas” deputātu viedokli. Ir jāsamierinās, ka ir lēmumi, kurus es nevaru ietekmēt. Jāsaka arī, ka darbs novada domē atšķiras no darba pagastā. Iepriekš es biju Lejasciema pagasta padomes priekšsēdētājs. Toreiz izdevās izveidot saliedētu kolektīvu, strādājām ļoti vienoti, vienmēr bijām gatavi palīdzēt cits citam, aizstāt nepieciešamības gadījumā. Novada domē ir citādāk. Ir daudz nodaļu, daudz dažādu interešu. Te ir jāmāk ne tikai strādāt pašvaldības darbā. Ir jāmāk arī katram pastāvēt par sevi.
– Piekrītat viedoklim, ka novada domē ir arī tā saucamie politiskie amati?
– Jā, daži deputāti domē ir ieņēmuši algotus amatus. Šajā ziņā likuma prasības nav īsti korektas. Likums aizliedz deputātiem ieņemt domes izpilddirektora, kā arī pilsētas un pagastu pārvalžu vadītāju amatus, turpretī domes nodaļu vadītāju krēslos deputāti drīkst atrasties. Tā ir nekonsekvence. Par to ir bijis daudz diskusiju. Viennozīmīga vērtējuma nav. Turklāt novada domē amatus ieņem arī daži partiju cilvēki. Vai tas ir labi? Kad izveidojās novada pašvaldība, radās iespēja tajā rast darba vietu cilvēkiem, kuriem līdz tam varbūt īpaši nebija veicies, strādājot uzņēmējdarbībā. Politiskā spiediena rezultātā kāds arī ieguva amatu pašvaldībā. Uzskatu, ka tas nav īpaši labi.
– Būt otrajam cilvēkam novada domē – tas nozīmē uz pusi mazāku atbildību?
– Neapšaubāmi novada domes priekšsēdētājas amats paredz vislielāko atbildību. Lai kas labs vai slikts tiktu izdarīts šajā sasaukumā, tiks uzskatīts, ka tas noticis Sandras Daudziņas kā novada domes vadītājas laikā. Mazāk interesēs, kurš tajā tobrīd bija viņas vietnieks, kurš domes izpilddirektors vai vadījis kādu no nodaļām. Ir tā, ka pašvaldības vadītājam ir jāatbild par visu. Protams, S.Daudziņas atvaļinājuma vai prombūtnes laikā es esmu priekšsēdētājas vietā un, ja tajā laikā parakstu kādu dokumentu, atbildība par to gulst uz mani. Piemēram, tā daļēji ir arī saistībā ar Gulbenes kultūras centra renovāciju, jo mēnesi priekšsēdētājas atvaļinājuma laikā es sekoju līdzi būvdarbiem noslēguma stadijā. Likās, ka darbi bremzējas, tāpēc darīju to, kas ir atkarīgs no manis, lai objekts laikus tiktu nodots ekspluatācijā.
– Daudziem nepatīk, ka jūs ar dzīvesbiedri Gunu abi strādājat domē?
– Mēs jūtam, ka tā ir. Taču neredzu, ko mums varētu pārmest. Man gribas jautāt – ar kādām tiesībām kāds mani var uzskatīt par negodīgu cilvēku? Ja divi radinieki strādā vienā darbavietā, uzreiz tiek apšaubīts viņu godīgums. Ne jau tikai domē ir šāda dilemma. Ir novadā skolas, kur māte ir direktore, bet meita vai vedekla – skolotāja. Vai tas ir slikti? Uzņēmējdarbībā nevienam neliekas aizdomīgi, ja blakus strādā vīrs un sieva. Mums ar Gunu laikam ir tāds liktenis, kaut vienmēr esam centušies no tā izvairīties. Savulaik, sākot strādāt kolhozā Lejasciemā, sieva bija galvenā dispečere, es – būvdarbu vadītājs. Sieva pārgāja uz darbu pagastā, mērniecībā. Taču tā sanāca, ka es kļuvu par pagasta padomes priekšsēdētāju. Vēlāk Guna pārgāja strādāt uz Gulbenes rajona padomi. Sākās administratīvi teritoriālā reforma un atkal mēs darbā esam blakus spiestā kārtā.
– Esat emocionāls cilvēks. Vai reizēm to nožēlojat?
– Man jācitē brāļi Kaudzītes – savas klusēšanas es nekad neesmu nožēlojis, bet savas runāšanas gan. Ātri iedegos. Esmu no cilvēkiem, ar kura rokām citi var karstas ogles grābt. Tas nav labi. Ir sevi jāaudzina! Varu gan apgalvot, ka nekad ne uz vienu cilvēku neturu ļaunu prātu, un gribētos, lai arī citiem nebūtu tāda pret mani. Ja jūtos vainīgs, vienmēr cenšos cilvēkiem atvainoties. Tas nenāk viegli. Tomēr pēc tam akmens no sirds ir nokritis.
– Vai atceraties, ka savulaik vēlējāties izveidot Lejasciema novadu?
– Uzskatu, ka administratīvi teritoriālā reforma nav sasniegusi sākotnējo mērķi – līdzsvarot ekonomisko attīstību visā Latvijas teritorijā. Joprojām ir bagātie un ir trūcīgie Latvijas novadi, kur ir milzīgas atšķirības ieņēmumos uz vienu iedzīvotāju. Vērotājiem no malas liekas, ka Gulbenes novads ir veiksmīgas reformas piemērs, jo tagadējā pašvaldība izveidota bijušā rajona teritorijā ar centru pilsētā. Ir pozitīvas iezīmes. Tomēr ir arī zaudējumi. Spēcīgākie pagasti – kā Lejasciems, Lizums, Ranka – tomēr šobrīd ir zaudētāji. Par to var spriest, piemēram, izvērtējot budžeta līdzekļu sadalījumu. Liekas, ka novadā ir pagasti, kuri iepriekš bija tā pārtērējuši finanses, šobrīd uz novada rēķina vieglāk var atsperties, bet citiem tas ir jāpiecieš. Tomēr emocijas ir jāliek malā, kaut arī varbūt derētu dziļāk papētīt, kurš uz kura rēķina dzīvoja, dzīvo vai dzīvos turpmāk. Ir jāpēta budžets, kredītsaistības. Šobrīd grūti ir pateikt, kādi ir ieņēmumi no iedzīvotāju ienākumu nodokļa katrā novada pagastā un pilsētā, jo tagad mums ir vienota administratīvā teritorija. Protams, redzam un zinām, kur ir vairāk darbavietu. Piemēram, Lizums ir izveidojies par spēcīgu rūpniecības, lauksaimniecības un piena lopkopības centru. Jāsaprot, ka Lizumā strādā ne tikai vietējie pagasta iedzīvotāji, tur strādāt brauc iedzīvotāji no visa novada.
– Zināma greizsirdība valda. Piemēram, no pagastu puses uz pilsētu. To varēja just arī novada kultūras balvas pasākumā.
– Pirmkārt, ir patīkami, ka mūsu novadā ir nodibināta gada balva kultūrā. Jā, šis notikums sašūmēja, pamodināja visu vietējo kultūras darbinieku saimi, tas ir labi. Novada domē diezgan vēlu tika nolemts, ka šāds pasākums notiks, ka tiks izvērtēts kultūras darbs, tāpēc rezultāts nevarēja būt pilnīgs. Radās spriedze no lauku kultūras darbinieku puses, jo iznāca tā, ka lielākā daļa balvu šoreiz palika pilsētā. Varbūt pietrūka vēsa prāta, izvērtējot visu kultūras darbu novadā. Bija, protams, aptaujas rezultāti, bija ekspertu vērtējums, bija emocijas, bet… Turpmāk vēl rūpīgāk būtu jāizstrādā nolikums gada balvai kultūrā, jo tas būs regulārs, ikgadējs pasākums. Cilvēki, kuri strādā kultūras laukā, to visu uztver nopietni. Ja beigās kāds jūtas pietiekami nenovērtēts, tas ir viņam aizskaroši.
