Larisa Stradiņa, Inese Laizāne, Maija Stradiņa un Andra Graņica ir māsas. Tā bija un būs, lai kādi likteņa pavērsieni nebūtu jāpiedzīvo. Jaunības uzvārds ir māsu savstarpējās mīlestības, cieņas un vienotības atslēgvārds, kas iekodēts zemapziņā. Tāpat kā tas, ka viņu dzimtā puse ir Kalniena. Starp Larisu un Andru, vecāko un pašu jaunāko māsu, ir desmit gadu starpība. Šodien to vairs nejūt. Šodien visas četras māsas ir gulbenietes, katra – savā dzīvē. Taču nav nevienas dienas, kad viņas nesazinātos cita ar citu, nesaskrietos. Pašas atzīst, ka nav labāku draudzeņu un lielāku palīgu par māsām.
Katrai sava stihija
Ārēji viņas ir līdzīgas un tomēr dažādas. Arī pēc horoskopa! Katra pārstāv savu stihiju un kopā visas četras – uguni un ūdeni, zemi un gaisu. Varbūt tieši tāpēc viņām kopā ir interesanti? Viņas papildina cita citu. Visas māsas nekad nav sūdzējušās par darba trūkumu. Prot gan baltos, gan melnos darbus. Trīs māsas strādā tirdzniecībā, viena pelna maizi kā floriste. Un reizē viņas visas ir sapņotājas, kuras nebaidās īstenot savas ieceres. Larisai vismīļākā nodarbošanās kļuvusi par profesionālās darbības jomu, viņas sirds pieder puķēm, apzaļumošanai. Larisa spēj aizraut un iesaistīt šajā darbā arī māsas. Inese vislabāk gatavo ēdienu, sevišķi desertu. Viņa arī prot uzklausīt māsas un morāli atbalstīt katru no viņām, ja neklājas viegli. Maija ir aizrautīga sportotāja, kura nodarbojas ar atlētisko vingrošanu un piedalās stiprinieku skrējienos. Andra ir vislabākā bērnu aukle pasaulē!
Māsas saka, ka viņās visās no bērnu dienām ir kāds iekšējs dzinulis, kas liek iet uz priekšu, neapstāties. Radušas cīnīties par eksistenci, viņas neprot dzīvot dīkā. Neviena nežēlojas par garlaicību, veselības vai naudas trūkumu. Māsas neaizraujas arī ar dzīvi uz kredīta. Drīzāk gatavas savilkt jostu, izpalīdzēt cita citai, lai tikai katra no viņām varētu papildināt izglītību jomā, kas interesē. Un vēl viņas cenšas pēc iespējas biežāk dzirdēt, redzēt cita citu, būt blakus. “Mums ir kopīgi darbi dārzā, kopīga sauļošanās. Arī kopīgas balles, svētki, ar visām no tā izrietošajām sekām, trauku mazgāšanu ieskaitot,” stāsta Maija. Larisa piebilst, ka māsām vienmēr ir idejas, ko varētu paveikt kopā. Bet, ja kādai steidzami vajadzīga palīdzība, atliek tikai pasaukt – uzreiz visas būs klāt.
Pašas smej, ka no mazām dienām ir radušas cita citu pieskatīt. Šī nepieciešamība viņās saglabājusies teju kā instinkts. Reizē liekoties, ka māsas vieno telepātiska saikne. Viņas no attāluma sajūt cita citu. Vēlāk atklājas, ka vienlaikus visas ir domājušas par vienu un to pašu. Agrāk taču telefona katrai pie sāniem nebija. Nācās paļauties uz intuīciju. Tā darbojas joprojām. Reizēm māsas tikai sailgojas cita pēc citas un jau atskan zvans pie durvīm!
Visas ir mammas
Larisai un Inesei katrai ir trīs bērni, Maijai – divi. Pastarīte Andra līdz šim bieži izlīdzējusi lielajām māsām bērnu auklēšanā, bet nu māsu lielie bērni varēs nākt talkā Andrai, kura arī kļuvusi par mammu – 8.martā viņai piedzima meitiņa Rūta. Māsu pulciņā tas ir gaidīts un ļoti svarīgs notikums. Tagad dzimtā pavisam ir desmit atvasītes – piecas meitas un pieci dēli -, un visi savā starpā ir draudzīgi. Meitenes lolo brāļus un brālēnus.
“Mēs, māsas, savulaik bijām izlutinājušas jau savu vecāko brāli Aleksandru. Kolosāls brālis! Atceros, kā pavadījām viņu uz dienestu armijā, kā sagaidījām mājās. Mūsu brāļa vairs nav, viņš ir apglabāts Stāmerienas kapsētā blakus mammai un tētim. Brālis dzīvoja, kā viņam gribējās, un aizgāja. Aiz sevis viņš ir atstājis meitu,” stāsta Larisa un ir jūtams, ka sirds šajā brīdī viņai nosāp, jo māsām liktenis nav bijis viegls. Jaunākajai, Andrai, bija vēl tikai četri gadi, kad nomira mamma. Visus piecus bērnus tālāk audzināja tētis un darbs. Kopš mazām dienām lielākās māsas gāja ganos, ravēja dārzu, sēņoja, ogoja un vārīja zaptes ziemai – lielākoties no mellenēm un bez cukura. Bērni turējās kopā un juta, cik ļoti ir vajadzīgi cits citam. Šī kopīgā pagātne, pārdzīvojumi vieno un stiprina šobaltdien un liek stingri stāvēt dzīvē uz savām kājām, lai kādi vēji arī nāktu pār galvu. Šajā ziņā māsas ir feministes šā vārda vislabākajā nozīmē.
Tomēr saulaina bērnība!
Māsas zina – kopīgā bērnība tomēr bija saulaina. Atmiņas nepieviļ! Visas četras meitenes paspēja uzvilkt mammas šūdinātās kleitas. Visām bija vienādas. Kā princesēm! “Kad mums bērnībā mamma eglītē šokolādes konfekšu vietā karināja maizi, es sev nosolījos: kad izaugšu, pirmo algu iztērēšu visdārgākajām šokolādes konfektēm. Bet nu vairs tās nemaz negribas,” stāsta Larisa. Bērnībā viņa bez mammas palīdzības nav pratusi tikt galā ar savām garajām bizēm. Tāpēc tās nogriezusi. Kad bērni palika bez mammas, visvairāk baidījušies, ka viņus katru atdos audzināšanā dažādās radu ģimenēs. Tāpēc katram gadījumam bijis izstrādāts bēgšanas plāns pie krustmātes uz Jelgavu. Bērni zināja, ka ir jāturas kopā, un viņi visi palika pie tēta. Un dzīve ritēja tālāk savu gaitu. Tagad ar smaidu māsas var atcerēties, kā, piemēram, reiz pagalmā izlaida ruksi, lai tas pagozējas saulītē. Tavu brīnumu! Cūcēns vairs negribēja atgriezties kūtī. Nācās palīgā saukt tēti. Tikai bērnībā pasakaini saldi likās pašvārītie, uz tējkarotēm ķeksētie “cukurgailīši”. Bet tētis bārās, ka mājās visas karotes kaut kur pazudušas! Vēl viens satraucošs brīdis saistās ar bērnības atmiņām, kā Rīgas dzelzceļa stacijā pazaudējās māsa Inese. Un tikpat ātri arī atradās. Meitene pati uzmeklēja milici.
Un, ak, vai, kādus talantu šovus pagalmā māsas rīkoja tētim un kaimiņbērnu vecākiem par prieku! Tie tikai bija priekšnesumi ar dziesmām un dejām, aplausiem un puķu saņemšanu no kaimiņu sievām.
Nav manta jādala
Larisa saka: “Tas ir labi, ka mums nav kopīga mantojuma, kas jādala. Novērots, ka tādas situācijas tuviniekus sanaido, izšķir. Mums ir citādi. Mēs nestrīdamies. Strīdēties ar māsām un bērniem nedrīkst. Tas ir ļoti sāpīgi. Ja ir kādas problēmas, tās mierīgi jāpārrunā. Runāties mēs varam nepārtraukti un vēl viss nebūs izrunāts. Ja kādai māsai ir materiālas grūtības, citas iedos naudu. Ja kāda būs sarūpējusi desas no medījumu gaļas, viena pati neēdīs, izdalīs arī māsām. Ja kāda būs slima, mēs, pārējās, būsim tūlīt klāt, vārīsim zupu bērniem viņas vietā. Dzīvē laicīgais nav galvenais. Galvenais ir ticība un mīlestība pret tuvāko.” Un vēl viņa piebilst – kopā ar māsām, palikdamas bez mammas, sapratušas, ka turpmāk dzīvē viss būs atkarīgs tikai no pašām, no tā, kā viņas spēs atbalstīt cita citu. Kopš tā laika māsas ir radušas katrreiz, kad kādai klājas grūti, saspiesties kopā kā mūris un nosargāt savu bastionu.
