Stāsts: Sprādziens

Savā dzimšanas brīdī Rudīte māsu apsteidza par veselām sešām minūtēm, un laikam jau tieši šis īsais laika sprīdis izrādījās noteicošais visā turpmākajā dvīņu dzīvē. Tētis gan Mudītei skaidroja, ka vainīgi ir gēni: vecākajai meitai no mammas iedzimuši tie valdonīgie, ar tieksmi visās situācijās būt pirmajai, kā arī iekarst dusmās, ja kaut kas nenotiek pēc viņas prāta, toties Mudītei esot tēta gēni, tāpēc tāda apdomīga, lēnīga un klusa.

Patiesībā dvīņiem raksturīgo kopīgo iezīmju māsām nebija jau kopš piedzimšanas brīža: uz Rudītes galvas spurojās rūsganas sprogas, uz Mudītes – tumšas lokas; Rudītei kājas bijušas tādas īsas un mazliet līkas, toties Mudītei – garas un taisnas kā skali. Tas gan nenozīmēja, ka allaž mūsainā, vasarraibumiem klātā un raksturā spurainā Rudīte skolā tika kaut kādā veidā izsmieta vai aizskarta, gluži otrādi – jau trešajā klasē viņa bija paprāva pulciņa barvedis, kurā iekļāvās pat neliels zēnu bariņš. Mudīte, biežāk ieņemdama atturīgas vērotājas lomu, gan arī nepalika viena – pie viņas parasti griezās tie, kas Rudītes rīkotajās palaidnībās ieguva dažādas fiziskas un arī psiholoģiskas traumas. Šo brūču ārstēšanas prasmi Mudīte bija ieguvusi no tēta, kurš, ilgus gadus strādādams par ārstu, arī mājās meitai centās iemācīt šo to dzīvē noderīgu.

“Prātam neaptverami! Kā dvīņi var būt tik atšķirīgi?” Ja kāds tā jautāja, tad citiem bija skaidrs: tas attiecas uz Mudīti un Rudīti. Skolā gan abu meiteņu savstarpējos strīdus reti gadījās dzirdēt, jo ārpus stundām viņas neuzturējās kopā – kamēr Mudīte kavējās lēnprātīgo draudzeņu pulciņā, kareivīgā Rudīte izmantoja katru iespēju pierādīt sevi. Maz bija tādu, kas uzdrošinājās ar viņu sacensties, tomēr sporta nodarbības neizbēgami izraisīja strīdus – daži puiši tā vienkārši nevēlējās atdot savas pozīcijas.

Meitenes mācījās piektajā klasē, kad tētis izlēma dzīvokļa lielo istabu ar starpsienu pārdalīt uz pusēm un katrai iebūvēt atsevišķas durvis. Iespējams, tas notika tāpēc, ka rūgtumu par neiegūtajām uzvarām Rudīte nesa mājās, kur viņas raksturs izpaudās pēc pilnas programmas – tā vismaz tika stāstīja tētis, jo Mudīte pati no šādām situācijām slēpās viņa istabā. Māsai jau no mazām dienām blakus bija spilgts piemērs, no kura mācīties – mūžam nogurusī, aizkaitinātā un histēriskā māte, kura, pārnākusi no darba lielveikala kasē, nespēja tā vienkārši iekrist dīvānā un uz brīdi atslēgties no dienas smaguma.

Ikdienas “koncertprograma” jeb, kā to nosauca tētis, “darba pūķa uznāciens” parasti sākās ar dienā uzkrātā saspringuma izlādēšanu. Vispirms mamma skaļā balsī izklaigāja savu sašutumu par kolēģēm, tad izvaimanājās, ka pēc visa šī “ārprāta” viņai vēl smagi jānopūlas un jāgatavo vakariņas, pēc tam skaļi paklaigāja uz Mudīti kaut vai par nekārtīgi novietotiem apaviem koridorā, kaut patiesībā tie bija Rudītes, un neaizmirsa arī vīru, kurš nespēj nopelnīt tik daudz, lai sieva varētu mierīgi dzīvot mājās. Luteklītes Rudītes vārds, protams, šajā “programmā” izpalika, jo viņa taču bija mammas “saulīte”.

Kad obligātā “izlādes daļa” bija beigusies, mamma vēl kādu brīdi paburkšķēja par šo un to un, kad nu sakāmais beidzot izsīka, gāja uz virtuvi, lai kaut ko ātri pagatavotu. Tikpat ātri paēda, salika šķīvjus izlietnē un kopā ar savu “saulīti” iekārtojās lielajā dīvānā pie televizora. Kad Mudīte bija nomazgājusi traukus (tas jau no mazām dienām par nezināmiem grēkiem bija tieši viņas pienākums), noslaucījusi un novietojusi plauktā, nosusinājusi katru iespējamo ūdens pili no galda, izlietnes un grīdas, arī viņa drīkstēja atstāt virtuvi. Visbiežāk viņa devās uz tēta istabu, un varēja sākties Mudītes mīļākais laiks. Arī tad, ja skolā uzdotais vēl nebija paveikts, atrasties blakus tētim bija tik nomierinoši un viegli. Tad abi netraucēti varēja sapņot par to dienu, kad plecu pie pleca strādās slimnīcā.