Gulbenes novada vokālie ansambļi rāda savu muzikālo sniegumu

Gulbenes novada kultūras centrā pagājušās nedēļas nogalē notika Gulbenes novada vokālo ansambļu skate – atskaites koncerts. Žūrijas locekļi atzina, ka koncerts bijis ļoti patīkams un sniedzis brīnišķīgu muzikālu pēcpusdienu. Viņi īpaši pateicās kolektīvu vadītājiem un dziedātājiem par ieguldīto darbu, uzsverot, ka tieši šādi kolektīvi uztur un turpina novada muzikālās tradīcijas.

Uzrunājot klātesošos, Gulbenes novada kultūras centra vadītāja vietniece amatiermākslas jautājumos un kultūras projektos Dārta Vilne pastāstīja, ka Gulbenes novada ansambļu dzīvē notikušas pārmaiņas, piedzīvots ne mazums smagu brīžu, kurus varējusi kaut nedaudz remdināt tieši dziesma un ansambļu dalībnieku plecs.

Daži ansambļi šoreiz arī vairs nekāpa uz skatuves, jo pārtraukuši darbību pavisam vai uz laiku. Tas ir Gulbenes “Namejs”, arī Lejasciema “Akcents” ir izbeidzis savu pastāvēšanu. Koncertskatē nepiedalījās “Dzīvotprieks”, jo dalībnieces piedzīvojušas ne tik priecīgu sezonu, bet dziedāt vēl turpina. Savukārt no “Tirzmaliešiem” pazudušas vīru balsis. Šobrīd nedarbojas arī Rankas “Menora”, jo nav vadītāja.

Pateicība ikvienam dziedātājam

Koncertskatē kopumā piedalījās 12 Gulbenes novada ansambļi un 1 Cesvaines novada ansamblis. Viņu sniegumu vērtēja diriģenti un kormūzikas eksperti Uldis Kokars, Jānis Baltiņš, Oskars Jeske. U.Kokars atzina, ka bija ļoti patīkami klausīties un ir pavadīta brīnišķīga pēcpusdiena. Viņš pateicās visiem un īpaši kolektīvu vadītājiem, piebilstot: “No rīta mums ar Oskaru bija noklausīšanās Balvos, bet man šeit patika vēl labāk.”

O.Jeske teica, ka būtībā nekas nemainās un vislielākais paldies joprojām pienākas kolektīvu vadītājiem. Viņš izteica lielu pateicību arī ikvienam dziedātājam. O.Jeske uzsvēra, ka katrs brauciens uz mēģinājumu daudziem nozīmē vairākus kilometrus bieži pa grants ceļiem, reizēm pa slideniem vai apsnigušiem ceļiem, līdz ar to brauciens uz mēģinājumu bieži vien ir kā ikdienas mazais varoņdarbs. Viņš pateicās par šo ieguldījumu un atgādināja, ka tieši dziedātāji ir galvenais novada un pagastu kultūras dzīves kapitāls. Viņš novēlēja turpināt darīt šo darbu ar vēl lielāku degsmi.

Savukārt J.Baltiņš uzsvēra, ka ansambļi un to sastāvi laika gaitā mainās, taču pats svarīgākais ir saglabāt nepārtrauktību un tradīciju. Tieši mazajos muzikālajos kolektīvos šī nepārtrauktība ir īpaši nozīmīga.

Darbs, regularitāte, pareizs repertuārs, vienots mērķis

Stradu sieviešu vokālā ansambļa “Pieskāriens”, kurš ieguva augstāko pakāpi, vadītāja Sabīne Krilova-Šmite “Dzirkstelei” stāsta, ka ir liels prieks par pagājušajā sestdienā paveikto darbu gan ar “Pieskārienu” un iegūto augstāko pakāpi, gan ar bērnu ansambļiem un iegūtajām pirmajām pakāpēm. Viņa skaidro, ka augsta novērtējuma pamatā vienmēr ir darbs, regularitāte, pareizs repertuārs, pareizs vienots mērķis kolektīvam, saliedētība, sapratne, protams, arī vadītāja profesionālās zināšanas, arī spēja sajust, kas kolektīvam ir labākais, ko var parādīt, un kāds ir šīgada mērķis, ko gribētu pamēģināt – varbūt kaut ko citādāku vai sarežģītāku.

“Pats galvenais, protams, ir katrs ansambļa dalībnieks. Es vienmēr saku – korī var kaut kur paslēpties, bet ansamblī katrs dalībnieks ir redzams, dzirdams, un tas ir ļoti būtiski, ka pilnīgi katrs nes savu atbildību un necenšas paslēpties aiz kāda cita. Jā, man liekas, ka tie arī ir atslēgas vārdi, ka visi ir šeit un tagad, dara to, kas jādara. Liela pateicība katram dalībniekam, kas iesaistās. Tas ir viņu laiks un resurss. Protams, tikai kopā darot, analizējot gan kļūdas, gan veiksmes, mēs arī nonākam pie labāka rezultāta. Liela nozīme ir skatuviskajai brīvībai, ko mans kolektīvs pa šiem gadiem ir ieguvis. Tā ir koncertu dzīve gadu garumā, ko novēlu arī citiem kolektīviem – koncertēt! Koncertēt savējiem vai kaimiņiem, organizēt mazus koncertiņus un sākotnēji kaut vai savam priekam, savai izaugsmei. Katra uzstāšanās reize, katra uzkāpšana uz skatuves sniedz pieredzi, un pieredze dod brīvību, savukārt brīvība dod to spēju šādās reizēs, kad jāsavācas, jāsaņemas, nokontrolēt emocijas – uztraukumu, bailes. Jo vairāk esi uz skatuves, jo vairāk pierodi tur būt, sajust savus partnerus, kas ir kolektīvā. Noteikti katrs ansambļa dalībnieks ir no svara un ir kā liela vērtība šajā visā. Esmu ļoti priecīga un gandarīta par meiteņu sniegumu, bet nemitīgi ir, kur augt, ko attīstīt un pilnveidot, par ko priecāties, komentāri, kuros ieklausīties un vērst par labu, bet tas viss ir process. Dziedāšana – tas ir dzīvs organisms, kurš arī nekad nebūs gatavs. Dziedāšana ir ļoti intīma lieta katram cilvēkam. Es novērtēju katru – gan savu dziedātāju, gan novada katru dziedātāju, kuri uzdrošinās, dodas skatuves priekšā un rāda sevi. Par bērniem arī esmu priecīga, jo nav viegli šādā vecumposmā – pusaudžu vecumposma sākumā piemeklēt repertuāru, kas viņiem patīk, piemeklēt un izdomāt tērpus, lai viņiem patīk, un atrast laiku mēģinājumiem, atrast iedvesmu nākt. Paldies viņu vecākiem, kas iesaistās, mudina un motivē! Mums visiem kopā jauki sanāk!” uzsver Sabīne.

“Esam brīnišķīga komanda!”

Druvienas jauktā vokālā ansambļa “Vizums”, kurš ieguva 1. pakāpi, vadītāja Linda Hamfrīsa “Dzirkstelei” atzīst, ka vēl joprojām emocijas silda.

“Iespaidi ir tik emocionāli un spēcīgi! Esmu pateicīga dalībniekiem – mēs esam brīnišķīga komanda! Visi talantīgi un atbildīgi.

Arī kā autore, kuras sarežģīto repertuāru viņi uzņemas realizēt, esmu pagodināta. Pietrūka mazāk nekā punkta jau otro gadu pēc kārtas, lai “Vizums” iegūtu augstāko pakāpi, bet noteikti ir, kur augt, un redzam, ko vajadzētu uzlabot. Esmu priecīga, galvenais ir panākts, vēstījums ir nodots, un cilvēku mīlestība ir galvenais kvalitātes rādītājs mums. To jau mēs sajutām gan pagājušajā gadā, gan šogad. Kas var būt vēl labāk, ja pienāk klāt apmeklētājs un saka, ka ar mums Dievs ienāk istabā. Šī sajūta nav nomērāma ciparos! Zinu, ka arī citu ansambļu dalībnieki juta to pašu, ka mēs darām no sirds. Novērtējums ir ļoti svarīgs, tas ir svarīgs pasniedzējiem, par to arī šogad aprunājos ar žūriju, un ļoti svarīgi, ka žūrija spēj motivēt vadītājus, lai viņi neizdeg un lai ir, ko dot dalībniekiem. Protams, konkurences gars valdīja, bet pāri tam valdīja rūpes vienam par otru. Aizkulisēs mēs bijām ļoti draudzīgi, arī šīs emocijas joprojām silda sirdi,” saka Linda.