“Vienu brīdi nepārtraukti skrējām, lai tikai attiecību veidošanā nepalaistu garām kārtējo jauno metodi un moduli. Taču šādi zaudējām pamatlietas, kas savukārt rada nestabilitāti, liek augt trauksmei un sasprindzinājumam,» psiholoģe Ilze Brakmane gandarīta par pēdējā laikā novēroto tendenci atgriezties pie gadiem pārbaudītām vērtībām. Arī izpratnē par to, kā būtu jāfunkcionē ģimenei, lai katrs tās loceklis, īpaši bērni, varētu tajā pilnvērtīgi attīstīties, gūt piepildījumu un savu vajadzību apmierinājumu.
Izmaiņas nepaliks nepamanītas
«Lai gan daudzi izvēlas nedzīvot ģimenē, tā savā ziņā ir izdevīga, jo salīdzinoši īsā laikā iespējams apmierināt visas indivīda pamatvajadzības. Ja raugāmies no bērna viedokļa – tieši bioloģiskā ģimene, ja vien tajā nenotiek vardarbība un citas briesmīgas lietas, ir labākais veids, kā bērnam augt un attīstīties par veselīgu personību,» pārliecināta Ilze. Viņa norāda, ka katras izmaiņas ģimenes struktūrā vai lomās agri vai vēlu liks par sevi manīt. Tāpēc pret pāra savienības dibināšanu un bērnu radīšanu un audzināšanu nekādā ziņā nevajadzētu izturēties vieglprātīgi, kā tas bieži vien redzēts. Piemēram, nereti no atvasēm tiek prasīts, lai viņi ātri pieņemtu kārtējo patēvu vai pamāti, kas ienāk ģimenē, nepadomājot, kā mazais cilvēks jūtas, ka viņam nepieciešams laiks, lai jaunajai situācijai pielāgotos, un kādu attiecību modeli tas bērnam galu galā iemāca.
Nemainīgi rituāli
Viena no redzamākajām ģimenē ir saimnieciski sadzīviskā funkcija. Plānojot, rēķinot un praktiski darbojoties, ne vien tiek piepildītas vecāku un bērnu materiālās vajadzības un gādāts par viņu fizisko veselību, bet arī panākta drošības izjūta. «Mājas ir cietoksnis, kur atgūt spēkus, jo tur valda miers un drošība. Bērnam īpaši svarīgi, ka šī vide ir stabila. To var panākt ar ģimenes paradumiem un tradīcijām. Katrā ģimenē tās ir savas. Piemēram, mazais zina, ka viņam pirms gulētiešanas lasīs pasaku. Tas, protams, nenozīmē, ka mammai vai tētim ikreiz par katru cenu šī tradīcija jāievēro. Var būt izņēmumi, taču tad jāpaskaidro, kas ir mainījies, jo pretējā gadījumā bērnā rodas trauksme. Ja ar atvasēm godīgi izrunājas, parasti viņi to ļoti labi saprot un pieņem,» atzīst psiholoģe.
Pašas svarīgākās – pāra attiecības
Ģimenē neiztikt bez seksuāli erotiskās funkcijas. To īstenojot, tiek apmierinātas vecāku seksuālās vajadzības, kas labvēlīgi ietekmē visu mikroklimatu ģimenē, kā arī ļauj atvasēm tikt pie brālīšiem un māsiņām. Savukārt bērni, vērojot vecāku attiecības, iepazīst dzimumlomas un mācās, kā veidot saskarsmi ar pretējo dzimumu. «Jāatceras, ka ģimenē svarīgākās ir tieši partnerattiecības. Bērns nav jāliek uz pjedestāla, un arī vecvecāki ir tikai palīgi. Tajās ģimenēs, kur nav skaidrs, kurš ir galvenais, mēdz rasties lielas problēmas,» novērojusi I.Brakmane, piebilstot, ka nopietnu apjukumu var izraisīt arī lomu maiņas. Piemēram tas, ka «ģimenes vīrieša krēslā», kas dažādu iemeslu dēļ palicis tukšs, tiek iesēdināts dēls.
Dzen no pulciņa uz pulciņu
Neviens cilvēks šajā dzīvē nevar iztikt bez mīlestības, cieņas, atbalsta, piederības izjūtas, un ģimene ir arī tā vieta, kur šīs emocionālās vajadzības piepildīt, pārliecināta I.Brakmane. «Bieži vien nākas redzēt, ka materiālās vajadzības ģimenē ir apmierinātas, bet emocionālās atstātas novārtā. Sensenais likums ir tāds, ka katram bērnam ik dienu vajadzētu veltīt vismaz piecas minūtes nedalītas uzmanības – izrādīt interesi, runāties, samīļot, priecāties kopā ar atvasīti,» mudina psiholoģe, brīdinot par vēl kādu negatīvu tendenci, kas pēdējā laikā kļūst aizvien izplatītāka. «Pievēršot pārāk lielu uzmanību intelektuālajai attīstībai, tiek audzināta neirotiķu paaudze. Labu gribot, vecāki mēdz dzīt savas atvases no pulciņa uz pulciņu un pārcenšas. Bērns reti pateiks, ka negrib vairs apmeklēt nodarbības, jo redz, ka vecākus dara laimīgus, ja viņš piedalās. Mazais nepatiku izrāda citā veidā – ar nogurumu, slimošanu,» uz vērību aicina Ilze. Daudzo pulciņu vietā viņa rosina izvēlēties tik tos, kas atbilstu bērna interesēm, spējām un vecumposmam, un vairāk laika censties pavadīt ģimenes lokā. Piemēram, kopā gatavot vakariņas vai doties pastaigā uz mežu.
Mierīgs prāts, ja bērns ir prognozējams
Ģimenē, protams, būtiska ir arī garīgā jeb kulturālā saskarsme, kad saimes piederīgie, pārrunājot notikumus un daloties iespaidos, bagātina cits citu. Taču viena no svarīgākajām vecāku un bērnu apvienībā ir tieši audzinošā un sociālās kontroles funkcija, norāda I.Brakmane. «Ar audzināšanu notiek bērna socializācija, tā viņš kļūst iederīgs apkārtējā sabiedrībā. Protams, katrs mazulis ir personība, bet viņam vienalga jāiemācās sadzīvot ar citiem cilvēkiem. Turklāt ir taču jauki, ja veikalā nav jāuztraucas, ka bērns raus no plauktiem preces vai pēkšņi uzvedīsies skaļi teātra izrādes laikā, bet būs prognozējams,» audzināšanas ieguvumus min psiholoģe.
Savukārt, īstenojot sociālās kontroles funkciju, tiek nodrošināta vispārpieņemto normu ievērošana, turpina speciāliste. «Tas nozīmē disciplinēšanu. Ne tajā izpratnē, ka bērns tiek sodīts, bet mācīts uzvesties. Ka viņš saprot, kas ir labi un kas ir slikti. Ko drīkst un ko nedrīkst. Bez rāmja sākas haoss jebkurā jomā,» norāda Ilze, vēlreiz atgādinot – ja kāda no šīm vajadzībām ģimenē netiek apmierināta, tas atver durvis trauksmei, sasprindzinājumam un slimībām. Taču nevajag ne īpašas prasmes, ne kaudzi naudas, lai to izmainītu.
Ģimenes funkcijas
Saimnieciski sadzīviskā – tiek apmierinātas materiālās vajadzības.
Seksuāli erotiskā – tiek apmierinātas vecāku seksuālās vajadzības, bērni mācās dzimumlomas.
Audzinošā – ar audzināšanu notiek socializācija, pieaugušie īsteno sevi mammas un tēta lomā.
Emocionālā – cieši saistīta ar ģimenes locekļu psihisko veselību, apmierina vajadzības pēc mīlestības, cieņas un atbalsta.
Garīgā jeb kulturālā – nodrošina personības garīgo izaugsmi.
Sociālā kontrole – nodrošina sociālo normu ievērošanu.
