Par pasaules līmeņa operdziedātāju Borisu Piekalnīti (1910. gada 2. aprīlis – 1996. gada 9. oktobris) Litenes pagastā un novadā zina maz vai nezina neko. “Par tādu neesmu dzirdējis. Nezinu,” atbild izjautāts cilvēks. Slaveno novadnieku nepazīst, par viņu neraksta, nerīko viņam veltītus pasākumus nozīmīgās gadskārtās. Plaša, mutuļojoša ir šodienas kultūras dzīve. Tālam atskatam nav vietas.
Borisa acis garam, darbīgam mūžam, misijai uzzīmēt pasaules lielajā kultūrā mazās Latvijas vārdu atvērās 1910. gada 2. aprīlī “Virzu” mājās Gulbenes-Balvu ceļa malā.
Balss, kas dieva dota un vingrināta ganiņa dziedāšanā, mūža gaitā spēja dot prieku un valdzinājumu miljoniem cilvēku visā pasaulē. Kā mirdzoši gaismas punktiņi pasaules, īpaši Eiropas valstu, kartēs iemirdzas vietvārdi, kur dziedājis Boriss Piekalnītis. Dižākas un un vienkāršākas koncertzāles. Oldenburgas trimdas opera, Putlosas karagūstekņu nometne, Brisele, Amsterdama, Londona, Štutgarte, ASV Metropoles opera. Uzstājoties emigrantu aprindās, dziedātājs dedzīgi iestājies par latviskuma saglabāšanu, latviešu valodas nosargāšanu, asimilizācijas nepieļaušanu. Visos sarīkojumos skan “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme!”.
Viņa balss lidinās daudzās Eiropas valstīs un ASV, lidinās Latvijā, dzimtajā Litenē. Celsim novadnieku piemiņas saulītē!
Borisam Piekalnītim
“Kad uz Latviju izgriezti tilti,
Kad tu saproti: Latvija pazaudēta.
Visiem viena, liela un svēta,
Kad šodiena biedē, kad rītdiena biedē,
Tu kāp uz skatuves.
Tik iedrošinoši un silti
Izplūst vārdi un dvēseli dziedē:
“Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme!””
