Stāsts: Runčuks Ēriks

Kad Elīna apstājās pie kārtējā apģērbu veikala durvīm, Ilgvars uzreiz strikti noteica: “Iekšā neiešu, palikšu uz ielas uzsmēķēt.” Tie laiki, kad viņš sievai sekoja katrā veikalā, pildot naudas maka un somu nesēja funkcijas, sen bija beigušies. Vienkāršāk šķita algas dienās izsniegt viņai nelielu summiņu, lai staigā un nesteidzīgi izvēlas pati. Sākumā gan Elīna iebilda: kuram tad viņa prasīšot padomu, ja vīra nebūšot blakus, bet Ilgvars prata šo sūrošanos atspēkot: “Gan jau tur būs kāda gudra profesionāle, iztiksiet bez manis.”

Šodien Elīna bija atradusi nopietnu argumentu, lai Ilgvaram nāktos sievai sekot – pēc pāris nedēļām kolēģi viņam rīkoja atvadu ballīti, jo beidzot bija pienācis ilgi gaidītais pensionēšanās vecums, un tas bija svarīgs iemesls abiem atjaunot savu garderobi. Ar uzvalka atrašanu Ilgvaram veicās ātri – jau otrajā veikalā atradās tāds, kas viņam patika un labi izskatījās uz auguma. Elīnai turpretim nepatika nekas, un tā nu viņi staigāja pa pilsētu, vērdami dažādu apģērbu veikalu durvis, aiz kurām reizēm arī atradās kas tīkams pēc fasona un krāsas, tik vien, ka, uzvilkts mugurā, lika nopūsties. Ilgvars jau gribēja doties mājās – ko viņš te kā tāds miesassargs, bet sieva iebilda: tūlīt, tūlīt jau būs, vēl tikai šeit ieiesim un tad abi reizē iesim. Un tā nu viņš palika gaidīt uz ielas.

Ievilcis atslābinošu dūmu, Ilgvars pievērtām acīm nolūkojās uz garāmgājējiem. “Interesanti, vai citām sievietēm arī ir tikpat grūti izvēlēties sev jaunu tērpu?” viņš prātoja, bet tad skatiens apstājās pie elegantā mētelī tērptas sievietes, kas tobrīd tuvojās.