Ar asu prāti apveltīti, aktīvi, atraktīvi, draudzīgi, sportiski, kā arī dzīvi, jaunību un fiziku mīloši ir Gulbenes novada valsts ģimnāzijas 12.a klases skolēni. Viņiem atzinīgus vārdus velta gan ģimnāzijas direktore Lidija Ķeķere, gan arī viņu klases audzinātāja Ilze Kalve, uzsverot, ka šiem jauniešiem ir motivācija mācīties, gūt panākumus, piedalīties olimpiādēs novadā un valstī, kā arī dažādos konkursos, sporta aktivitātēs, klases un skolas pasākumos. “Tādas klases kā šī gadās ļoti reti. Vislielākais paldies viņu vecākiem, jo bez viņiem man nebūtu tik lieliskas klases,” saka klases audzinātāja.
Būs žēl šķirties no savas audzināmās klases
Skumjas viņas balsī jūtamas mirklī, kad aizrunājamies par to, ka pavisam drīz viņas audzēkņi atstās ierasto skolas ligzdu un katrs dosies piepildīt savas nākotnes ieceres. “Jau tagad zinu, ka man būs ļoti žēl šķirties no savas audzināmās klases. Ko gan es darīšu bez viņiem?”
Vairāki puiši nolēmuši studēt arhitektūru, savukārt Zane Skopane nolēmusi iet mammas pēdās un studēt finanses un grāmatvedību, Līga Kareļkova – starptautiskos ekonomiskos sakarus un vadīšanu, Gundars Āboliņš savus nākotnes plānus saista ar enerģētiku un elektrotehniku. Meitenes atzīst, ka ir gatavas mainīt vidi un uzsākt studijas, tas būšot pat interesanti – atstāt savu dzimto pilsētu un iepazīt ko jaunu. Savukārt puiši ir pārliecināti, ka kontakti ar klasesbiedriem nezudīs arī studiju gados, jo lielākā daļa klases studēt dosies uz galvaspilsētu.
Savā būtībā nopietni un mērķtiecīgi
Divpadsmitie atzīst, ka laikā starp Žetonu vakaru un eksāmeniem jūtas labi un spriedzi par eksāmeniem, kas tuvojas, neizjūt. Tie viņus nemaz nebaida. Bailes esot piedzīvotas, kā arī veiksmīgi pārdzīvotas tikai 3.klasē, kad pirmo reizi esot bijis jākārto valsts pārbaudes darbi, jo tad nezinājuši, kas viņus sagaida. “Tagad mēs jūtamies pārliecināti par saviem spēkiem,” atzīst divpadsmitie.
Klases audzinātāja lepojas, jo klases sekmju vidējais vērtējums ir 7,1 balle. 17 skolēniem sekmes ir optimālā līmenī (6-10 balles), bet 3 skolēniem vidējais vērtējums ir augstāks par 8 ballēm.
Seši skolēni no klases dzied korī „Silver”, Gundars dejo „Zelta Rūsiņā”, Artūrs spēlē „Buku” komandā, vairāki puiši regulāri piedalās sporta sacensībās. Mārtiņš un Gundars ir ielu vingrotāji.
Pie ikdienas slodzes jaunieši ir pieraduši, bet, ja gribas atpūsties, tad klases kolektīvs draudzīgi mēdz pasēdēt kādā kafejnīcā, sarīko kopīgus tusiņus, lai pārrunātu to, kas katram uz sirds. Pat starpbrīžos viņi mēdz būt visi kopā. Stāv bariņā, triec jokus vai pārrunā skolas dzīvi. Puiši neslēpj, ka kopīgām sarunām tiek izmantota ikviena minūte. Lai gan humors brīvā gaisotnē un neformālās sarunās viņu starpā dzirkstī vienmēr, tomēr savā būtībā jaunieši ir nopietni un dziļi mērķtiecīgi, savukārt mērķtiecība viņiem ir kā dzinulis tam, lai iesākto vai iecerēto paveiktu pēc iespējas labāk.
Klases vairākums – puiši
I.Kalve atceras, kad satikusies ar saviem audzēkņiem 10.klasē, jutusi uztraukumu, kā būs, ja klasē vairākums ir puiši. Izrādījies – uztraukumam nav pamata. Kolektīvs saliedējās ātri, laikam jau palīdzēja kopīgās sportiskās aktivitātes. Savukārt klases meitenes ir pārliecinātas, kolektīva saliedētība un draudzība slēpjas tajā, ka klasē meiteņu ir krietni vien mazāk nekā zēnu, līdz ar to mazāk esot strīdu un intrigu.
Klases kolektīva saliedēšanos veicinājusi arī piedalīšanās “ZZ čempionātos”. “Atceros, ka 10.klasē skolēni man paziņoja, ka pieteikušies šim čempionātam. Teicu: tas ir labi, tikai kāds ir mērķis? Skolēni atbildēja, ka mērķis ir uzvarēt. Un patiešām – viņi mērķtiecīgi gāja uz uzvaru, jo abas reizes ieguvām 2.vietu valstī un lielas balvas – velosipēdus un trīs dienu ceļojumu uz Palangu. Pateicoties saviem audzināmajiem, es tagad esmu kļuvusi daudz sportiskāka, jo no agra pavasara līdz vēlam rudenim braucu uz skolu ar velosipēdu,” stāsta klases audzinātāja.
Cepuri nost Ilzes priekšā!
Jaunieši neskopojas ar labiem vārdiem savai klases audzinātājai. “Viņa mūs pieņem tādus, kādi mēs esam, un mēs darām tieši tāpat – pieņemam viņu tādu, kāda viņa ir. Un tas ir pats svarīgākais,” domā divpadsmitie. Savukārt Gundars papildina, ka klases audzinātāja mācījusi viņiem dažādas dzīves gudrības. “Viņa vienmēr ir saprotoša. Cepuri nost Ilzes priekšā!” saka Gundars.
Savukārt pati klases audzinātāja neslēpj, ka jaunieši viņai ir īpaši. „Mani mīļie”- tā viņa uzrunā savus audzināmos. Pa šiem gadiem, kas pavadīti kopā, jaunieši ir labi iepazīti. “Kā Žetonu vakarā teica mans audzēknis Dāvis, mēs esam kopā bagātinājuši cits citu – viņi mācījās no manis, es – no viņiem. Viņi ir ne tikai mani audzēkņi, bet arī gudri, intelektuāli jaunieši, ar kuriem ir interesanti parunāties. Jaunieši ir ļoti nopietni, vienā mirklī spēj savākties, lai koncentrētos darbam. Patīk paust savu viedokli. Vienmēr iesaistās diskusijās. Ir atsevišķas jomas, kur jaunieši mūs, skolotājus, jau ir pārauguši, līdz ar to mums atliek mainīties laikam līdzi un iet viņiem līdzi, un atpalikt nedrīkst. Manas attiecības ar klasi raksturo sadarbība un dialogs, nevis diktāts. Tas gan nenozīmē, ka es dažkārt nerājos un nedusmojos, bet viņi tik labi pazīst mani! Viņi zina, ka dusmas nav uz ilgu laiku. Teikšu godīgi – manā vecumā tik aktīvai klasei turēt līdzi nav vienkārši. Viņi man palīdz justies jaunākai,” atzīst I.Kalve.
