1949.gada 25.marta notikumi ir mūsu visu kopīgā vēsture, un to ir svarīgi apzināties ikvienam.
Paula Freimane, izstrādājot darbu, daudz laika pavadījusi sarunās ar vectēvu Robertu Zeipi, uzklausot viņa atmiņas par dzīvi izsūtījumā. Vectēvs Paulai jau kopš bērnības bieži vien tika stāstījis par savu dzīvi. Paulai, mazai esot, protams, netika stāstīts viss, jo daudz kas mazajai meitenei tik un tā paliktu neizprasts. Tieši tādēļ tagad viņa nolēmusi visu izpētīt daudz vairāk un pamatīgāk. “Man gribas, lai šīs atmiņas dzīvo arī pēc tam un par tām uzzina arī mūsu dzimtas nākamās paaudzes,” saka Paula.
R.Zeipe 25.martu tālajā 1949.gadā atceras kā šodien. “13.martā man palika 6 gadi, un 25.martā kravājāmies, lai dotos prom. Tobrīd tieši biju slims ar plaušu karsoni. Atceros, kā istabā sanāca sveši cilvēki, automāti grabēja vien, visiem tika likts ātri kravāt mantas, lai dotos prom. Todien mamma mani tieši bija gribējusi vest uz Gulbeni pie ārsta, taču nevienu nekur nelaida. Arī pie krustmātes mani neviens kategoriski neļāva atstāt,” atceras R.Zeipe. “Ko nu varējām, to kravājām iekšā pajūgos līdzņemšanai, taču neko daudz paņemt līdzi nevarēja.” Roberta tēva šajā laikā mājās nebija. Todien viņš bija devies uz Lubānu, lai stātos darbā plostniekos. Pārbraucot mājās, viņš, protams, nevienu no savējiem vairs nesastapa, tādēļ devās uz Gulbeni. “Mēs tajā brīdī jau bijām sadzīti vagonos. Tēvs vēlējās iekļūt pie mums, bet neviens viņu iekšā nelaida. Nezinu, kādā veidā, taču viņam izdevās sarunāt, ka viņu ielaiž pie ģimenes,” stāsta Roberts. Viņš atceras, kā, braucot ar vilcienu un tuvojoties Krievijas robežai, visi rakstījuši vēstules un metuši tās laukā pa logu, cerot, ka kāds varbūt atradīs tās un nodos tuviniekiem.
Savā darbā Paula raksta, ka no Stradu pagasta “Zviedru” mājām 1949.gada 25.martā tika izvesti Marianna Zeipe, Jānis Zeipe, Aleksandrs Zeipe, Alise Zeipe, Roberts Zeipe, Biruta Zeipe (tag. Aldere). Tā bija visa Paulas vectēva ģimene – vectēvs un vecmamma, mamma un tētis un viņš ar māsu.
“Kad sākām interesēties, kāpēc tiekam vesti projām, neviens mums neko nevēlējās paskaidrot, taču no citiem dzirdējām, ka izvesti tiekam, jo mūsu saimniecība ir pārāk liela un tiekam uzskatīti par turīgiem saimniekiem. Tā bija teikts arī oficiālajā paziņojumā, kuru saņēmām vēlāk. Par izsūtījumu neko iepriekš nebijām dzirdējuši, tāpēc nebija iespējas arī nekur aizbēgt vai paslēpties,” vectēva atmiņas darbā pierakstījusi Paula.
Dzīve nebija viegla
R.Zeipes ģimenes jaunā dzīvesvieta bija Tomskas apgabala Tomskas rajona Petuhovas ciems, kurš atradās 20 kilometrus no Tomskas. Šis ciems par dzīvesvietu bija kļuvis apmēram 20 latviešu ģimenēm, kopumā šeit dzīvoja apmēram 200 cilvēki.
“Dzīve no sākuma bija ļoti grūta, dzīves apstākļi bija slikti. Dzīvojām mājā, kur bija 2 ģimenes (11 cilvēki), taču vēlāk atsevišķā mājiņā tikai mana ģimene (6 cilvēki). Tā kā laiks, lai sagatavotos aizvešanai, bija aptuveni stunda, nebijām paņēmuši visas nepieciešamās sadzīves lietas – dakšiņas, šķīvjus, dvieļus un citu. Lai nopirktu jaunas, nebija naudas, tādēļ nācās iztikt bez. Tas bija diezgan grūti. Darbā vecāki tika iekārtoti nekavējoties – tēvs strādāja lauku brigādē, vēlākos gados kļuva par brigadieri. Māte strādāja kolhozā par slaucēju. Darbs bija ļoti grūts. Teiksim tā, tas bija necilvēcīgs, jo apstākļi bija ļoti slikti un viss bija jādara ar rokām. Arī atalgojuma par darbu nebija. Tikai gada beigās par izstrādes dienām deva nelielu naudu un graudus. Tā kā naudas no sākuma bija ļoti maz, lai izdzīvotu, no sākuma devām vietējiem iedzīvotājiem līdzi paņemtās drēbes apmaiņā pret naudu vai pārtiku. No kolhoza dažreiz atļāva paņemt sasalušos kartupeļus, kurus cepām, šķēlītes pielipinot pie krāsns sienas. Kad iedeva graudus, cepām maizes plāceņus. Nākošajā gadā jau bija vieglāk, jo no sasalušo kartupeļu mizām, kurām bija asni, izaudzējām kartupeļus.”
Pamazām, protams, no Latvijas atvestie cilvēki iedzīvojušies, ar vietējiem iedzīvotājiem attiecības bijušas draudzīgas, kopā darīti ikdienas darbi, svinēti arī svētki, pat latviešu svētki. Roberts stāsta, ka viņi ar māsu uzsākuši mācības vietējā skolā, labi sadzīvojuši ar vietējiem bērniem.
Nostiprina mīlestību pret dzimteni
R.Zeipes ģimene prom no mājām, svešajā zemē, pavadīja deviņus gadus. “Mājās pārbraucām 1958.gadā uz Jāņiem. Mums iekšā nepārtraukti virmoja viena doma – uz dzimteni, uz dzimteni!” atceras R.Zeipe. Atgriežoties dzimtenē, Roberta ģimene priecājās, ka mājas ir saglabājušās, taču tobrīd tur saimniekoja pat veselas četras ģimenes, pēc tam gan viņiem izdevās atgūt savas mājas īpašumā, kur Roberts ar sievu Ainu saimnieko arī šodien.
“Kopumā, pārvērtējot visu, kas notika šajā zīmīgajā datumā, es, kā jau visi, uzskatu, ka tas bija ļoti nežēlīgi un arī netaisnīgi pret latviešu tautu, jo veids, kā tikām izsūtīti, nebija cilvēcisks un izsūtījuma cēloņi paši par sevi bija ļoti savtīgi, proti, lai iegūtu citiem piederošas vērtības. Protams, dzīve izsūtījumā man ir arī daudz ko iemācījusi. Galvenais – pārvarēt grūtības, jo tālākajā dzīvē tas man ir daudz palīdzējis. Izsūtījums arī norūdīja manu raksturu un gribasspēku, jo dzīves laikā Latvijā ar savu darbu un gribasspēku darīju visu, lai manai ģimenei nekā netrūktu un nenāktos piedzīvot neko no tā, ko nācās man un maniem vecākiem. Kā jau visiem, represija nostiprināja arī manu mīlestību pret dzimteni. Manuprāt, tas ir svarīgākais, ko šis izsūtījums deva man, taču nekas nevar atspēkot to, cik grūti bija dzīvot svešā zemē un ko mums nācās pārdzīvot. Pašlaik, to visu atceroties, dažkārt pat grūti saprast, kā mani vecvecāki sirmā vecumā spēja to visu pārdzīvot un atgriezties dzimtenē.”
Lai atmiņas dzīvo!
R.Zeipe šodien atzīst, ka viņam būtu interesanti aizbraukt un apskatīties, kāds šodien izskatās Petuhovas ciems. Kāds viņa biedrs, kas arī bijis izsūtījumā un dzīvojis šajā ciemā, 2005.gadā bija tur aizbraucis un iemūžinājis redzēto fotogrāfijās. Skatoties šīs fotogrāfijas, R.Zeipe atzīst, ka arī tur lauku sādžas pamazām izmirst un viss tiek pamests. Taču viņam bijis interesanti fotogrāfijās aplūkot gan savu bijušo skolu, gan vietas, kur vadījis savas ikdienas gaitas.
Izstrādājot darbu un pavadot daudz laika sarunās ar vectēvu, kā arī pētot informāciju par izvešanas cēloņiem dažādās grāmatās un internetā, Paulai tagad ir daudz lielāks priekšstats par tālaika notikumiem. Viņa priecājas, ka izdevies vairāk izpētīt arī savas dzimtas likteņus, jo vectēvs un viņa māsa ir pēdējie, kas var pastāstīt par dzimtas gaitām Sibīrijā. Paula atzīst, ka viņa labprāt arī turpinās pētījumus par savu dzimtu. Kopš bērnības viņa ļoti bieži ciemojas vecvecāku mājās, parasti kopā ar vecvecākiem devās arī uz komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu pasākumiem gan martā, gan arī jūnijā. Paulas vectēvs ikreiz vasarā dodas arī uz politiski represēto salidojumiem, kas notiek Ikšķilē. “Ar katru gadu mūsu paliek arvien mazāk un mazāk, bet šīs atmiņas neviens nevarēs izdzēst,” ir pārliecināts R.Zeipe. Viņam un visiem tiem cilvēkiem, kas savulaik tika izsūtīti, ir svēta lieta tikties šajos zīmīgajos datumos un kopīgi atcerēties tos notikumus, kas kopīgi piedzīvoti izsūtījumā.
