Kad divdesmit vienu gadu vecā gulbeniete Alise Trifane saņēma atestātu par vidējo izglītību, viņa nekad nevarēja iedomāties, kā iegrozīsies dzīve. Pēc vidusskolas absolvēšanas Alise izlēma, ka vajag “pablandīties” pa pasauli, lai tā īsti izprastu sevi. Viņas dvēsele alka pēc piedzīvojumiem, un Alise pieņēma izaicinājumu kā brīvprātīgā doties uz Mozambiku. Mozambika ir valsts Āfrikas dienvidaustrumos, lielāka daļa iedzīvotāju tur ir analfabēti. Alises pienākums bija strādāt koledžā par pasniedzēju ar studentiem (vecumā no 18 līdz 26 gadiem), kuri vēlējas kļūt par pirmsskolas skolotājiem.
Pirms došanās uz Āfriku Alise izgāja apmācību Dānijā. Mozambikā viņa pavadīja sešus mēnešus – no 2011.gada maija līdz novembrim. Ciematā, kurā viņa dzīvoja un strādāja, bija divas ielas un daudzas mājiņas, kopējā atmosfēra – mierīga. Āfrikā Alise saprata, cik atšķirīgā pasaulē mēs dzīvojam, tur ir pavisam cits dzīves ritms, tur neeksistē laiks, rītdiena, sapņi un nākotnes plāni. Alise domāja, ka strādās ar bērniem un studentiem, kuri ir izsalkuši pēc zināšanām, bet realitāte izrādījās citādāka. “Ar viņiem var runāt tikai par to, ko es šodien ēdīšu, ko ēdīšu rīt, cik tas maksā, kur lētāk nopirkt un kā iet maniem bērniem,” stāsta Alise.
– Kāds bija pats sākums Āfrikā?
– Grūts, bet reizē arī smieklīgs un interesants. Oficiālā valoda tur ir portugāļu, bet viņi sazinās vietējos dialektos, kuru valstī kopumā ir apmēram 130. Valoda arī bija mana problēma, jo es uz turieni aizbraucu ar frāzi portugāļu valodā – labdien, kā tev iet? Komunikācija kādu laiku bija šķērslis visam, bet saprasties taču vajadzēja. Visi smējās, bet tajā pašā laikā arī atbalstīja, kad es mēģināju parādīt vārdus gan ar zīmēm, gan zīmējot smiltīs. Bet iemācīties portugāļu valodu bija viegli, jo viņi runā ļoti lēni un vārdu krājums ir mazs.
– Kā juties emocionāli, atrazdamās vienā no pasaulē nabadzīgākajām valstīm?
– Viņu dzīve ir pavisam citādāka. Mums ir ambīcijas un sapņi, viņiem tā nav. Galvenais – piepildīt punci un izturēt šo dienu. Lielākā daļa valsts iedzīvotāju ir ļoti nabadzīgi. Bet ne visur valda tāda nabadzība, pilsētās viss ir pavisam citādāk.
Ir zināms, ka šajā zemē katrs piektais bērns līdz 5 gadiem mirst no tā, ka saslimst ar caureju vai malāriju. Un tas briesmīgākais – viņiem nepietiek pārtikas. Bērni nomirst no bada. To visu redzēt emocionāli bija ļoti smagi. Bija man tāds pretošanās periods, kad staigāju saulesbrillēs un nespēju nevienu redzēt, skatīties viņiem acīs. Es vairs nevarēju, man vajadzēja noslēgties no viņiem. Tā visa, kas tur notiek, bija par daudz.
Man bija grūti noskatīties, ka bērni tur seko savu vecāku pēdās, bija apnicis skatīties, kā mazie bērni skraida apkārt un, paceļot tukšu tekilas pudeli, imitē, kā tēvs dzer, jo tas ir vienīgais, ko tēvi dara, vai arī nēsā lelles kā mazus bērnus un attēlo māmiņas. Protams, viss, ko viņi zina, tā ir viņu vecāku dzīve, kas manās acīs ir tukša, jo vienīgā doma – piepildīt punci. Man nepatika redzēt, ka vecāki pazaudē savus bērnus caurejas vai malārijas dēļ, nezinot, ka ir jāaiziet pie ārsta. Apnika noskatīties, ka vecākiem nerūp tas, ka viņu bērni neapmeklē skolu. Tur valda uzskats, ja bērns ir mazs, tātad viņam nevajag tik daudz ēdiena un var dot mazāk, tāpēc ciematā bieži bija dzirdami izsalkušu bērnu kliedzieni un raudāšana. Es zināju, ka viņiem gribas ēst, bet tajā pašā laikā sapratu, ka neko nevaru darīt. Man tas bija nepieņemami, bet tajā pašā laikā viņi jūtas laimīgi, jo viņus nesatrauc tās problēmas vai bailes, kas uztrauc mūs.
– Strādāji koledžā, kā notika mācīšana?
– Strādāju koledžā, kurā vietējie mozambikāņi, kuriem ir nauda, ko samaksāt par mācībām, tiek apmācīti par skolotājiem. Biju viņu skolotāja, mācīju dažādus priekšmetus. Ja vajadzēja, aizvietoju arī sporta skolotājus, strādāju kopā ar vizuālās mākslas skolotāju. Studenti pirmo reizi ieraudzīja datoru. Tas viņiem bija vēl kaut kas neatklāts, bet, kad es paņēmu videokameru, tas bija vēl lielāks pārsteigums. Studenti, kuri mācījās koledžā, bija no lielākām pilsētām, jo vietējie ciemata ļaudis nevarēja atļauties mācīties. Ciemata bērniem skola bija vienkārši zem koka, bet koledžā, kurā strādāju es, bija galdi un tāfele, tikai soli – patukši. Tu vari borēt teoriju, bet viņiem to nevajag. Viņiem ir vajadzīgas praktiskās zināšanas, kas uzlabotu dzīvi. Kad studenti devās praksē mācīt ciemata bērnus, tad es devos līdzi, jo mana loma bija redzēt viņu kļūdas, novērtēt, pateikt, kas jāuzlabo. Dažreiz studentiem acīs bija asaras, jo teicu daudz negatīvā, ko es redzēju. Man vienkārši sākumā bija grūti saprast, ka standarti ir jāpazemina. Tas, ko es zinu, der Eiropā, bet ne tur. Mācību stunda bija ļoti vienkārša. Piemēram, 50 minūtes bērni rēķina vienu matemātisku darbību. Ja viņiem māci, ka viens plus viens ir divi, viņi to neuztver. Ja to atkārto piecas reizes, tad arī viņi sāk to atkārtot, bet tajā pašā laikā ir skaidrs, ka viņi šo matemātisko darbību neizprot. 6.klasē ir bērni, kas neprot rakstīt un lasīt. Viss, ko viņi prot, ir – atkārtot. Un tā ir problēma. Arī studenti nedomās, kā iemācīt bērnus tā, lai viņi saprastu, bet tas jaunos skolotājus nemaz neuztrauc.
Ambīcijas man nācās atmest, un vajadzēja domāt, ko tieši varu darīt, lai palīdzētu vietējiem bērniem saprast primitīvas lietas. Kopā ar kolēģi izveidojām bērnu klubu, tur darbojās mazie no 2 līdz 6 gadu vecumam. Kluba mērķis bija ar spēļu palīdzību iemācīt bērniem zināšanas un komunikāciju. Viena es to nebūtu varējusi paveikt, jo nezināju vietējos dialektus, talkā nāca studenti. Bija tikšanās ar bērniem un viņu vecākiem. Es visu laiku atkārtoju vecākiem, cik svarīgi ir rūpēties par saviem bērniem un sūtīt viņus skolā.
– Izbaudīji arī viņu virtuvi?
– Trīs mēnešus ēdu kaut ko līdzīgu kukurūzas miltiem, kas atgādina mannu, bet garšo pēc nekā, vai arī rīsus ar pupiņām. Trīs mēnešus es šādu ēšanu izturēju, pēc tam gan vairs nevarēju. Izkritos svarā. Tad gan gāju uz veikalu, lai nopirktu sev cepumus vai picu. Man gribējās izjust garšas, bet viņu filozofija ir tāda, ka ēdienam ir jāpiepilda kuņģis, bet garšai nav nozīmes.
– Kā pavadīji brīvo laiku?
– Brīvajā laikā, piemēram, devos uz tuvējo Āfrikas ezeru, kas gan atgādina jūru, lai nopeldētos. Mani gan brīdināja, lai nepeldos, jo tur dzīvojot parazīti, kas var nokļūt asinsritē un sākt vairoties, bet es tomēr peldējos. Vēl nezinu, vai man šī peldēšanās būs beigusies labi. Saslimu ar malāriju, jutu, ka man ir drudzis, bezspēks, varēju tikai gulēt. Slimība sākas līdzīgi gripai, bet man paveicās, jo slimība bija vieglā formā. Jāatzīst, ka malārija ir ļoti smaga slimība. Viena brīvprātīgā no Spānijas iekrita komā no šīs slimības, bet vēl viens cits brīvprātīgais kļuva kurls ar vienu ausi. Malāriju var dabūt no kukaiņu kodumiem. Devos uz vietējo veselības centru, tur vispirms veic malārijas testu. Viņu slimnīcas nav salīdzināmas ar mūsu. Ja kāds saka par Gulbenes slimnīcu ko sliktu, tad ko viņi teiktu, ja ieraudzītu slimnīcu Āfrikā… Tad nebūtu jāsūdzas. Man iedeva zāles, un es braucu mājās. Man nevajadzēja palikt slimnīcā. Divas dienas tikai gulēju un no šīm dienām neko neatceros.
– Vai gribētu vēlreiz doties uz Āfriku?
– Pēc Āfrikā pavadītā pusgada ir sanācis tā, ka vēlreiz došos uz turieni. Man pārāk dziļi tas viss ir ticis zem ādas, tāpēc vajag vēl. Pašlaik dzīvoju un mācos Anglijā. Nākamgad plānoju trīs mēnešus ceļot pa sauszemi, kamēr nokļūšu līdz Āfrikai, kur atkal pavadīšu sešus mēnešus kā brīvprātīgā.
