Izrādās, ka esot vajadzīgi 26 sejas muskuļi, lai smaidītu, un 62 muskuļi, lai savilktu drūmu seju. Nezinu, kas to ir izpētījis, bet skaidrs, – katrs šos muskuļus darbinām pēc sava noskaņojuma konkrētā brīdī.
Pēdējā laikā arvien biežāk dzirdam cilvēkus sakām, ka nav iemesla pasmaidīt, ka visapkārt vienas vienīgas negācijas. Sava taisnība viņiem ir, jo, ieslēdzot televizoru un atverot avīzes, līdzīgi krusai negatīvas ziņas seko cita citai, ka atkal kaut kas uzsprādzis, nogāzusies kārtējā lidmašīna, cēlušās degvielas cenas, palielinājies bezdarba procents, nogalināti cilvēki. Arī pašiem dzīve pilna ar lielākām un mazākām problēmām. Par ko gan te smaidīt? Dažbrīd drīzāk jāraud, lai gan raudāt jau mēs protam piedzimstot, bet smaidīt gan mūs katru iemāca dzīve. Dažkārt, lai smaidītu, ir vajadzīgs pavisam maz. Šonedēļ pie mums redakcijā ciemojās mazie tirzmalieši, kuri, savu audzinātāju iedrošināti, dziedāja, dejoja un muzicēja. Mēs, pieaugušie, raudzījāmies jaukajās meitenītēs un puišeļos, un nebija neviena, kura seju tobrīd nerotātu smaids. Mēs ar smaidu sejā vērojām katru kustību, ar smaidu tvērām katru mazā mākslinieka skatienu. Smaids mums lika uz brīdi aizmirst, ka ir darbdiena ar savām problēmām, ka vēl pirms stundas atskanēja tālruņa zvans, kur zvanītājs ļāvās sašutumam par sabiedrībā notiekošo. Priekšnesumi beidzās, bet mēs vēl krietnu laiku smaidot atcerējāmies mazos ciemiņus. Taisnība tam, kurš ir teicis, ka “neviens no mums nav tik bagāts, lai iztiktu bez smaida, un neviens nav tik nabags, ka nespētu kādam veltīt smaidu.”
