Klīniskā psiholoģe Irina Stojaša: “Ir vajadzīgs individuāls pašnāvības novēršanas plāns.”
“Es domāju par to, kā izbeigt dzīvi…”, “Es mēģināju, bet pietrūka drosmes…”, “Es gandrīz to izdarīju, vairs tā nedarīšu…” – tie visi ir aprauti teikumi, ko palaikam pasaka kāds tuvs cilvēks, draugs, paziņa. Cik nopietni mēs uztveram šādus izteikumus? Kā ir jāreaģē?
Bet gadās arī tā, ka cilvēks nepasaka citiem nevienu uzvedinošu domu par to, ka ir izlēmis labprātīgi šķirties no dzīves, taču izdara to. Reliģijā pašnāvība tiek uzskatīta par lielu grēku. Taču no cilvēktiesību viedokļa šis jautājums nav tik viennozīmīgs. Un tomēr ģimenes un sabiedrība kopumā nevēlas samierināties ar šāda veida izvēlēm.
2026. gads Latvijā ir sācies ar vairākiem pašnāvību gadījumiem, arī Gulbenes novadā. Šī tēma ir neērta, par to izvairāmies runāt, jo tā ir biedējoša un šķietami ārpus ietekmes esoša. Katrs šāds traģiskais gadījums ir satricinājums apkārtējiem – ģimenēm, draugiem, kolēģiem, kopienai – uzskata Pasaules Veselības organizācija. Pašnāvības izdara dažāda vecuma cilvēki, gadās – arī nepilngadīgie, un tas ir vēl jo traģiskāk.
Latvijas 10 gadu statistika periodā līdz 2025. gadam liecina – 3 vai 4 reizes biežāk sev dzīvību atņem vīrieši, nevis sievietes. Tādi ir Slimību profilakses un kontroles centra dati. 46 procentiem vīriešu, kuri miruši no paškaitējuma, un 27 procentiem pašnāvību izdarījušo sieviešu organismā ir konstatēts alkohols. Bet tiem, kuri bijuši 25-45 gadus veci un šādā veidā dzīvi izbeiguši, alkohols pēc nāves organismā konstatēts vairāk nekā pusē gadījumu.
Pašnāvību saistību ar mentālām problēmām vai atkarību izraisošo vielu ietekmi Pasaules Veselības organizācija uzskata par dzīvē pierādītu patiesību. Taču atzīst arī, ka daudzas pašnāvības notiek impulsīvi. Ir vēl citi riski, kas var vedināt cilvēku pieņemt nelabojamo lēmumu. Piemēram, kāds zaudējums, vientulība, diskriminācija, attiecību izjukšana, finansiālas problēmas, hroniskas sāpes un slimības, vardarbība, ļaunprātīga izmantošana un konflikti vai citas ārkārtas situācijas – uzskata Pasaules Veselības organizācija.
Reāli pieredzes stāsti
Atsaucoties uz aicinājumu vietnē “Facebook.com”, ar pārdzīvoto dalījās vairāki diskusijas dalībnieki; paldies par to!
Laima: “Mans vectēvs atgriezās no slimnīcas ar smagu diagnozi un nepanesamām sāpēm. Aizgāja uz šķūni, uzvilka virvi un… izbeidza to. Nezinu neko par viņa domām tobrīd. Nebija nekāds “ķīselis”, strikts un stingrs vīrs. Domāju, sāpes un nevēlēšanās būt par nastu. Sešdesmitie gadi, māja laukos bez elektrības, nekādu transportu, medicīna tālu…”
Evija: “Man mamma tad, kad es vēl biju jauna, stāstīja, kā viņa bērnībā gribējusi iztaisīt pašnāvību. Par šādām domām man vēl tagad paliek tā jocīgi.”
Anita: “Esmu bijusi klāt, kad māsai paziņo par brāļa padarīto… Tās sāpes bija neaprakstāmas! Vesels jauneklis atteicās no dzīves tāpēc, ka sastrīdējās ar draudzeni. Māmuļa audzināja, vecmāmuļa lutināja, tētis ļāva braukt ar “žigulīti” un… tad šis milzīgais tukšums… neizsāpamas sāpes… Vai varēja pasargāt? Jārunā – jāuzklausa. Jātic kaut kam augstākam. Piemēram, vecāki bieži saka – ja tu izdarīsi kaut ko…, nenāc tad mājās, negribu tevi redzēt! Bet pareizi būtu teikt: “Mēs tevi mīlam, tu mums esi vissvarīgākais! Lai kas arī gadītos, nāc un runā! Varbūt būsim ļoti dusmīgi, bet kopā noteikti tiksim galā.”
Vislielākais risks – atkārtots mēģinājumus
Tomēr tieši atkārtots pašnāvības mēģinājums tiek uzskatīts par vislielāko riska faktoru tam, ka reiz šis nodoms patiešām tiks īstenots. Katrai pašnāvībai ir vairāk nekā 20 iepriekšēju mēģinājumu – uzskata Pasaules Veselības organizācija. Tātad pa vidu ir iespēja visu vērst uz labu. Tieši ar šādu akcentu 10. septembris ir pasludināts par Pasaules pašnāvību novēršanas dienu. Daudz šajā sakarā var darīt gan individuālā, gan kopienu, gan valsts līmenī. Tāda ir Pasaules Veselības organizācijas nostāja.
Katrs sestais zvanītājs stāsta par pašnāvnieciskām domām – tāda ir Nacionālā veselības dienesta pieredze, izveidojot diennakts krīžu bezmaksas tālruni speciāli pieaugušajiem. Tālrunis 116 123 ir vienots un paredzēts ikvienam Eiropas Savienības iedzīvotājam, neatkarīgi no tā, kurā valstī viņš atrodas. Šāds tālrunis Latvijā ir jau piekto gadu. Zvanītājs atbalstu var saņemt ne vien latviešu, bet arī krievu un angļu valodā. Tas dod iespēju pēc palīdzības vērsties arī cilvēkiem, kuri īslaicīgi ieceļojuši Latvijā vai nepārzina latviešu valodu.
Latvijā apmēram puse no zvanītājiem uz krīzes tālruni ir akūtas krīzes situācijā, kurā izjūt spēcīgas emocijas un nepieciešamību pēc atbalsta. Ļoti izplatīta problēma ir vardarbība ģimenē. Vidēji katrs ceturtais zvanītājs atrodas hroniskas krīzes situācijā, kas var liecināt par ilgstoši nerisinātām problēmām, tālākas psiholoģiskās palīdzības nepieciešamību. Liela daļa zvanītāju kā vienu no problēmām atzīst arī vientulības sajūtu.
Ko pašvaldība var nodrošināt par brīvu
Savs štata darbinieks – psihologs – ir novada Sociālajam dienestam, un saviem klientiem šis dienests pakalpojumus sniedz par brīvu – “Dzirkstelei” stāsta novada Sociālā dienesta vadītājs Jānis Antaņevičs. Dienesta psihologs tālāk secinot, vai klientam ir nepieciešama vēl kāda cita speciālista palīdzība. Tad tas tiekot kārtots ar dienesta starpniecību. J.Antaņevičs skaidro, ka pašvaldība maksā arī par nepieciešamajiem papildu pakalpojumiem. Tādā veidā dienests sadarbojas ar Gulbenē privātpraksēs strādājošajiem speciālistiem – ģimenes psihoterapeiti Rutu Abramovu, klīnisko psiholoģi Initu Stojašu, vai arī virza klientu pie sertificēta psihiatra. Gulbenē tā ir ārste Aelita Beinaroviča.
“Gadās, ka klients atsakās izmantot vietējo speciālistu pakalpojumus, neuzticas viņiem, baidās no privātas informācijas noplūdes. Tad šie mūsu klienti meklē speciālistu ārpus šā novada. Tā ir pašu izvēle. Mūsu pienākums ir piedāvāt. Ja negrib mūsu piedāvājumu, tā ir katra paša darīšana,” stāsta J.Antaņevičs.
Viņš neatceras gadījumus, kad dienesta psihologa palīdzība būtu bijusi nepieciešama kādā no sociālās aprūpes centriem novadā vai Gulbenes veco ļaužu mājā. Ir sniegtas konsultācijas grupu dzīvokļu iemītniekiem, kuri dzīvo pašvaldības paspārnē veidotajā mītnes vietā Tirzas pagastā un Gulbenē apmeklē Dienas aprūpes centru un specializētās darbnīcas.
Arī pašvaldības Izglītības pārvaldei ir savi psihologi, kuru pakalpojumi bērniem, jauniešiem un ģimenēm tiek nodrošināti par brīvu. Pārvaldes vadītāja Dace Kablukova stāsta – skolām ir savi psihologi, kuri tiek nodrošināti arī ar pārvaldes paspārnē esošo Ģimenes izglītības un atbalsta centru.
“Katrs psihologs vienu reizi nedēļā ir skolā. Tas grafiks ir nemainīgs. Skolās zina dienu, kad uz vietas būs psihologs, un var sakārtot jautājumus efektīvam darbam. Katrai skolai piesaistīts arī karjeras konsultants,” teic D.Kablukova.
Novada vidusskolai paredzētas pat divas psihologa štata vietas. Pirmsskolas vecuma bērnu vajadzībai psihologs tiekot nodrošināts nevis pēc grafika, bet pēc pieprasījuma.
Vispirms ģimenes ārsts, tad citi speciālisti
“Manā ģimenes ārstes praksē nav bijis tādu gadījumu, kad cilvēks atnāk un saka – padarīs sev galu. Tad jau man uzreiz būtu jāizsauc ātrā medicīniskā palīdzība. Tā nav gadījies. Taču, nenoliedzami, ļoti daudziem cilvēkiem ir mentālas problēmas. Tas ir kļuvis tā izteikti. Atklāti par to cilvēki tomēr izvairās runāt. Līdz pēdējam brīdim neatklāj, kā patiesībā jūtas,” “Dzirkstelei” stāsta Gulbenē praktizējošā mediķe Marita Luika.
Viņas instruments ir saruna ar pacientu. “Ja es jūtu un redzu, ka cilvēks ir nomākts, ka viņam ir slikts garastāvoklis, es ar viņu runāju, mēģinu izdibināt iemeslus. Rosinu doties pie psihologa vai psihoterapeita. Mums, ģimenes ārstiem, ir algoritms, pēc kura vadīties, ja pacientam ir depresija vai panika. Ļoti bieži pacients pie ģimenes ārsta atnāk ar somatiskām sūdzībām – sirds sāp, trūkst elpas. Tad ir jāveic izmeklējumi. Ja patoloģija netiek atrasta, tad novirzu pacientu pie psihiatra. Ja cilvēkam ir vajadzīgs kāds antidepresants, to vislabāk var nozīmēt tieši psihiatrs. Pacientam somatiskās sūdzības nerodas pēkšņi. Parasti tas ir jau ieildzis process, ieildzis stress, ar kuru cilvēks vairs netiek galā,” saka M.Luika.
Novadā nav neviena tāda psihoterapeita, kurš ir arī ārsts. Privāti praktizējoša ārsta psihoterapeita vizītes vidējā maksa ir 70 līdz 90 eiro – vēstīts Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācijas interneta vietnē.
Gulbenē ģimenes psihoterapeitu pakalpojumi klientam izmaksā uz pusi vai pat trīs reizes lētāk – “Dzirkstelei” stāsta Iveta Gargurne, kura ir viena no ģimenes psihoterapeitēm Gulbenē. Viņa strādā tieši ar pieaugušajiem klientiem. Savas domas par pašnāvību cilvēks parasti pirmajā tikšanās reizē ar psihoterapeitu neizpauž, saka Iveta Gargurne. Saruna var veidoties pamazām, kad sajusta savstarpēja uzticēšanās.
“Ja saruna notiek, mums ir virkne iekšēju noteikumu, kurus pārrunājam ar cilvēku, lai to slikto notikumu pēc iespējas attālinātu vai arī lai šis notikums vispār nebūtu iespējams,” saka I.Gargurne.
Viņa piebilst, ka Latvijas Psihoterapeitu biedrībā par šo jautājumu pēdējā laikā daudz runāts un domāts. I.Gargurne darbojas asociācijas ētikas komisijas sastāvā, kur pievērsta uzmanība arī tieši šim jautājumam.
Klīniskā un veselības psiholoģe Irina Stojaša, kuras privātprakse ir Gulbenē, “Dzirkstelei” stāsta – arī viņas pacienti ir pieaugušie cilvēki, starp kuriem ir tādi, kuri runā par šo tēmu, par to, ka mēģinājuši izdarīt pašnāvību, ka ir tādas domas.
“Tad ir jāsaprot, kas par iemeslu, un vajadzīga ilgstoša terapija. Taču vajag arī psihiatra iesaisti. Vajag arī medicīnisku terapiju. Mans uzdevums ir motivēt pacientu vērsties pie šāda speciālista un arī izstrādāt pašnāvības novēršanas plānu, ko darīt cilvēkam, kad parādās domas par dzīves beigšanu. Cilvēkam jāzina, kā viņš pats sev var palīdzēt, kur saņemt atbalstu. Ir jābūt tādam izstrādātam plānam, kuru šis cilvēks var izmantot brīžos, kad domā par paškaitējuma izdarīšanu,” stāsta I.Stojaša.
Kā iemeslus, kas pamudina cilvēku uz fatālām domām, viņa nosauc depresivitāti un situācijas, kad cilvēks jūtas nonācis dzīves grūtībās, strupceļā – sociālā bezizejā.
VSIA “Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca” sniedz akūto psihiatrisko palīdzību augu diennakti visas septiņas dienas nedēļā. Slimnīcas interneta vietnē rakstīts, kā rīkoties tiem, kuri ir blakus cilvēkam, kurš vēlas izdarīt pašnāvību. Jāizvairās no frāzēm: “Nav jau tik slikti!”, “Esi pozitīvāks!”, “Tu esi egoistisks!”. Noniecinot vai neizvērtējot situācijas nopietnību, var radīt pretēju reakciju, vienlaikus verbāla komunikācija un savu sajūtu izteikšana vārdos ir milzīgs solis. Svarīgākais ir, kad cilvēks jūtas slikti, iekāpt viņa kurpēs un sajūtās, nevis pielīdzināt tās kāda cita sajūtām. Nepieciešamības gadījumā jebkurā laikā iespējams sazināties ar slimnīcu pa tālruni 25480566.
UZZIŅA
Iespēja saņemt valsts apmaksātu palīdzību
• Pieaugušajiem psihiatriskās konsultācijas ir pieejamas darbdienās no pulksten 8.00 līdz 16.00, zvanot uz dežūrtālruni 25428561. Ja psihiatrs zvana brīdī runā ar citu klientu un nevar uzreiz uz zvanu atbildēt, šis speciālists atzvanīs darba laikā.
• Nosūtījumu pie klīniskā vai veselības psihologa pacientam var izsniegt ne tikai ģimenes ārsts, bet arī psihiatrs vai bērnu psihiatrs. Sagatavojot nosūtījumu, ārsts noteiks nepieciešamo terapijas ilgumu līdz valsts apmaksātām 10 vizītēm. Konsultācijas speciālisti var nodrošināt arī attālināti, izmantojot kādu no interneta platformām. Valsts apmaksātas psihiskās palīdzības konsultācijas sniedz klīniskie un veselības psihologi.
• Pusaudžiem (11-18 gadi) arī ir pieejama valsts apmaksāta programma depresijas un pašnāvības riska mazināšanai. Tur tiek nodrošināta pirmreizēja konsultācija; tiek sastādīta individuāla ārstēšanas programma (piemēram, vizītes pie klīniskā psihologa vai bērnu un pusaudžu psihoterapeita konsultācijas, individuālas vai grupās konsultācijas pusaudža vecākiem). Pilnas valsts apmaksātas programmas ilgums – 3 mēneši. Valsts apmaksātu palīdzību programmā nodrošina Pusaudžu resursu centrs. Lai saņemtu palīdzību, jāzvana uz tālruni 29164747 vai jāraksta uz e-pastu [email protected].
Avots: Nacionālais veselības dienests
Ja momentā vajadzīgs sarunbiedrs, kas atbalsta
● Pieaugušajiem – 116 123
Bezmaksas diennakts krīžu tālrunis. Tas ir paredzēts psihoemocionālā atbalsta sniegšanai. Tur arī var veikt pierakstu pie sertificēta psihologa. Ikviens pilngadīgs Latvijas iedzīvotājs var saņemt līdz pat 10 valsts apmaksātām konsultācijām, kas tiek organizētas kādā no tiešsaistes platformām. Jāņem vērā, ka šis pakalpojums ne vienmēr ir pieejams uzreiz.
● Bērniem un pusaudžiem – 116 111
Bezmaksas diennakts uzticības tālrunis.
Avots: Nacionālais veselības dienests
Pusaudžu paškaitējums septiņu gadu laikā ir desmitkāršojies, liecina Veselības ministrijas pasūtītā analīze par ambulatori fiksētiem bērnu un jauniešu paškaitējuma gadījumiem. Kā norāda Bērnu klīniskā universitātes slimnīca, analīze balstīta uz 2018.-2024. gada datiem par bērniem vai jauniešiem līdz 25 gadu vecumam. Dati liecina, ka 2024. gadā ambulatori paškaitējums fiksēts 1110 epizodēs, un pacientu skaits saistībā ar paškaitējumu bijis 477. Visbiežāk tiek novērots fizisks paškaitējums – griezumi, apdegumi vai sasitumi uz ķermeņa, matu plēšana, galvas sišana, sevis smacēšana un citas darbības. Vienlaikus pusaudži bieži slēpj paškaitējuma sekas, jo nevēlas atklāt savas patiesās sajūtas vai baidās no nosodījuma.
Avots: Veselības ministrija
Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Dzirkstele” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Ziemeļlatvija”, “Brīvā Daugava”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Latvijas Avīze”. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Dzirkstele”.
#SIF_MAF2025 #sarežģītālatvijanovalstslīdznovadam
