Pārsla Konrāde
Zaļenieku jeb Zaļā muiža ir bijusi hercoga medību pils. Šobrīd muižā atrodas Jelgavas novada Zaļenieku komerciālā un amatniecības vidusskola.
Mūs sagaida Valija Barkovska, kura saistīta ar šo muižas ēku jau 35 gadus. Viņa bijusi jauna vēstures skolotāja, kad atnākusi uz Zaļeniekiem.
“Grāfiene Aleksandrīne, dzimusi Līvena, no Mežotnes apprecējās ar Aleksi fon Šepingu. Un viņa ienāk no pagalma puses pilī, kad viņai ir 21 gads un kungam ir 32 gadi. Tikko apprecējušies no Bornsmindes atnāk. Viņa pati te nodzīvoja 64 gadus, un sirmā vecumā 1913. gadā pirms 1. pasaules kara, Dieviņš viņu saudzēja, viņa aizgāja mūžībā. Tad te bija 1. pasaules karš, brīvības cīņas, kur Bermonts gāja cauri, nopostīja Jelgavu, Zaļeniekos nopostīja Konzuma krājaizdevu sabiedrības namu. To pašlaik restaurē, tas ir mūsu kultūras nams šodien, bet celts ir 1894.gadā. Te Bermonts pie muižnieka uz konjaka glāzīti varbūt ienācis, kas to zina. Grāfiene Aleksandrīne paliek atraitnēs pēc desmit gadu kopdzīves. Tajā laikā viņai ir piedzimuši pieci bērni – četras meitas un dēls,” stāsta gide.
Valija arī pamato, ka par meitām liecina Zaļās draudzes baznīcā grāfienes pašas un meitu izšūts paklājs, kurš ir “4 komats reiz 2 komats” metri. Ekspozīcijā fotogrāfijā redzams paklājs, kas izšūts krustdūrienā un ir tumši sarkans ar liliju ziediem, vīnstīgām un stilizētu krustu vidū. “To lika pie altāra. Saglabājies līdz mūsdienām ir izcili! Otrā pusē ir izšūti visu meitu vārdi, bet viņām katrai bija divi, trīs, četri vārdi, un “1872.gads”. Tāpat Zaļās draudzes baznīcā ir izšūts grīdas celiņš cauri visai baznīcai. Tas ir tas, kas liecina par mūsu muižnieku saistību ar Zaļo draudzi un baznīcu,” saka Valija.
Viņa stāsta, ka Zaļā muiža nekad nav bijusi zaļa, bet gan ir kā aveņu torte ar putukrējumu. “Tas zaļums nāk no bagātības. Un bagātība te, Zaļeniekos, ir zeme un čakli cilvēki. Un tad ir ceļā no Jelgavas līdz Zaļeniekiem septiņi krogi, un latviešu tautas teika stāsta, ka visos septiņos krogos zemnieks, pārdevis Mītavā jeb Jelgavā tirgū savu ražu, varēja ieiet iedzert kādu mēriņu, atpūtināt zirgus. Tad visi tie citi, kas bija tajos krogos, uz viņu noskatījās ar zaļu skaudību, ka tie tur ir no Zaļeniekiem, viņi dzīvo zaļi, ir tādi kuražīgi, bagāti. Un zemnieks varējis vēl sievai un bērniem aizvest arī naudiņu,” teic gide.
Pašu pili cēlis Kurzemes hercogs Ernsts Johans Bīrons. Viņam bija divas lielas pilis – Jelgavas pils un Rundāles pils, un tad viņš uzceļ četras mazas laukos. Pils celtniecība sākās 1768.gadā, kad Bīrons licis piešķirt 200 000 ķieģeļu jaunas dzīvojamās ēkas celtniecībai Zaļajā muižā. Būvdarbi pabeigti 1775.gadā.
“Paši dzīvo tikai 20 gadus. Vēlāk muiža pāriet Krievijas caram Pāvilam I, jo Kurzemes hercogiste ir pēdējā teritorija, ko pievieno Krievijas Impērijai. Un Zaļo muižu par savu dzīvesvietu izvēlas Krievijas Impērijas armijas ģenerālis Aleksandrs Virtembergs. Viņš ir Pāvila I sievas brālis. Dēli pēc sava tēva nāves izdomā, ka viņiem šo ēku, kura viņiem ir iedota mūžīgā mantojamā īpašumā, nevajag. Un viņi to pārdod. Un tad 1850.gadā šo ēku nopērk cits armijas ģenerālis – Aleksis fon Šepings. Un te tad ienāk jauna dāma, kurai pēc tam dzīvē būs seši bērni, kura te nodzīvos savus 64 gadus, – Aleksandrīne Medema,” stāsta Valija.
Blakus muižas ēkai atrodas restauratoru nams. “Mūsu lielā ideja ir, ka mēs mācām restauratorus un paši restaurējam šo māju. Ratnīcā un zirgu stallī ir mācību korpusi: veidošanas, koka, mūra darbnīcas, klases. Tā lielā vīzija ir, ka pie mums varēs braukt mācīties no visas pasaules. Mēs esam pašvaldības iestāde, pašvaldības skola. Savus diplomdarbus viņi veic pilī,” stāsta gide.
Skola muižas ēkā ir 105 gadus, savukārt programma “Restaurācija” darbojas 13 gadus. Pēc 2. pasaules kara tur bijusi pat kolhozu vadošo kadru sagatavošanas skola un pēc tam lauksaimniecības vidusskola kolhozu priekšsēdētāju sagatavošanai. Gide saka, ka vispopulārākā ēka bijusi no 1966. līdz 1971.gadam, kad tur atradies ekonomiskais tehnikums.
