Raitis Melders: “Visgrūtāk ir saglabāt caurmērā nemainīgu pieprasījumu ilgtermiņā.”
Nozīmīgu jubileju šogad svin pirms 25 gadiem dibinātā SIA “Gulbenes – Alūksnes bānītis”. Par to, kas šajā laikā paveikts un kādi ir nākotnes plāni, “Dzirkstele” uz sarunu aicināja SIA “Gulbenes – Alūksnes bānītis” pārvadājumu daļas vadītāju Raiti Melderu.
– Kā uzņēmums ir mainījies šajos 25 gados?
– Lielākais izaicinājums ir saglabāt to industriālo garšu. Vienā brīdī varbūt šķiet, ka viss jādigitalizē, jāmodernizē, bet šis dzelzceļš ir ar savu vēsturisko mantojumu, un mēs visu laiku cenšamies saglabāt to garšu, to smaržu, kas ir bijusi pirms simts gadiem dzelzceļā, arī mūsdienās. Tas nav vienkārši ar visiem ģeopolitiskajiem izaicinājumiem, bet mums izdodas, un mēs to darām un darīsim arī turpmāk. Tātad piedāvāsim ikvienam interesentam pavizināšanās iespēju ar vēsturisku ritošo sastāvu pa vēsturiskām sliedēm, tajā pašā laikā arī neaizmirstot, ka ir depo. Tur var brīvi nākt apmeklētāji un apskatīt bānīša mājas, tāpat piedzīvot dažādus pasākumus. Pamatdoma ir piedāvāt apmeklētājiem aizvien lielāku pakalpojumu klāstu.
– Kādi ir bijuši lielākie izaicinājumi?
– Ja mēs runājam tādā ilgtermiņa griezumā, nevienam jau nav noslēpums, ka, atrodoties ar šādu objektu 200 kilometrus no Rīgas, visu laiku ir izaicinājums, lai būtu apmeklētāji, kas izmanto vilciena pakalpojumus. Demogrāfija diemžēl ir tāda, kāda ir, un vietējo pasažieru paliek aizvien mazāk gadu no gada. Diemžēl. Un šajā gadījumā tiek meklēti dažādi risinājumi, kā piepildīt bānīša vagonus ar tūristiem, jo bez viņiem šādu vilcienu kustību ir grūti nodrošināt. Gan attālums, gan ģeopolitiskie konflikti – tas viss tiešām rada visu laiku tādu spriedzi, kurā ir jāmeklē risinājumi.
– Kā jūs piepildāt vagonus, kā uzrunājat tūristus, pasažierus, viesus?
– Tiek meklēti dažādi risinājumi. Redzamākais ir projekts “Bānīša zeme”, kura gaitā mēs esam sapratuši, ka šajā reģionā nav vienam novadam jākonkurē ar otru novadu, bet tieši otrādi – ir jāapvieno spēki. Ir jādarbojas vienotas idejas vārdā, jo tikai tā mēs varam iegūt maksimālo labumu. Mēs esam diezgan atšķirīgi novadi ar savu piedāvājumu. Alūksnei vairāk savs piedāvājums ir vērsts uz pilsētas pakalpojumu sniedzējiem, Gulbenē savukārt uz pagastu teritorijām. Un tad, jā, tā sistemātiski, pārdomāti veidojot piedāvājumu, lai apmeklētājs ne tikai no Latvijas, bet arī no Baltijas valstīm un no Eiropas un pasaules būtu ieinteresēts šeit atbraukt pavadīt nedēļas nogali vai nedēļu. Tiek meklēti risinājumi, lai būtu apkopots piedāvājums, ko darīt mūsu Bānīša zemē. Viegli tas nav. Vienmēr ir jāpiestrādā pie sadarbības, savstarpējās sadarbības, bet es ceru, ka šis projekts pierādīs, ka bija lietderīgi vispār uzsākt šādu idejas realizāciju, un pēc pāris gadiem varēs runāt: jā, Bānīša zeme būs arī ārpus Latvijas un Baltijas teritorijas zināms zīmols.
– Kā tiek nodrošināta vēsturiskā šaursliežu dzelzceļa saglabāšana? Droši vien ir arī valsts, pašvaldības atbalsts.
– Bez atbalsta šādu objektu būtu ļoti grūti saglabāt un galvenokārt jau regulāro satiksmi. Būsim reāli – tas, kas notiek nemitīgi, tātad arī šobrīd: dīzeļdegvielas cenas ir uzkāpušas gaisā, skarbā realitāte ar darbaspēka pieejamību lauku reģionos, jo dzelzceļa speciālisti tomēr ir speciālisti ar profesionālām zināšanām un nav tik viegli sastopami, pieņemsim, Gulbenē vai Alūksnē. Esmu ļoti pateicīgs savai komandai, tātad bānīša darbiniekiem, kuri ir izvēlējušies par darbavietu “Gulbenes – Alūksnes bānīti”, jo tikai ar stipru komandu mēs varam darboties un ritošais sastāvs vienmēr var ripot droši pa sliedēm. Tāpat arī pasažieru apkalpošana noris kvalitatīvi.
– Kāda ir pasažieru interese par bānīti šodien?
– Kā jau bieži vien gadās, kad uzsāk darbību kāds jauns projekts, vienmēr tā pirmā brīža ažiotāža ir vislielākā. Bet, kā es uzskatu, visgrūtāk ir saglabāt caurmērā nemainīgu pieprasījumu ilgtermiņā, un šeit mēs runājam nu jau par 20 un vairāk gadiem, un to ir visgrūtāk izdarīt, rast jaunas idejas, tātad ko jaunu piedāvāt tūristiem, kā iesaistīt tās auditorijas, kuras līdz šim nav izmantojušas bānīša pakalpojumus. Tādēļ ļoti svarīga, kā jau iepriekš teicu, ir sadarbība ar Gulbenes novada pašvaldību, ar Alūksnes novada pašvaldību un tūrisma organizācijām, tāpat arī savā starpā komunicējot ar tūrisma uzņēmējiem, lai mēs viens uz otru skatītos nevis kā uz konkurentu, bet kā iespēju iegūt sev un arī piedāvāt citiem uzņēmējiem apmeklētājus.
– Tālāko zemju tūristi, kuri ir zinoši par mūsu bānīti?
– Plašs mērogs. Bānītī gan vizinājušies, gan arī izmantojuši viesu nama “Depo” pakalpojumus ir tūristi no Austrālijas, Amerikas, Japānas. Ļoti daudzi Gulbenes – Alūksnes bānīša apmeklētāji ir tūristi, kuri meklē kaut ko specifisku – vai nu tas ir industriālais mantojums kopumā, vai arī tieši specifiski tvaika vilce, ko pie mums var sastapt. Mēs esam gan internetā, gan sociālajos tīklos, gan arī mēs izmantojam ikvienu iespēju, lai šī informācija aiziet plašākā mērogā.
– Kādi ieguldījumi infrastruktūrā un ritošajā sastāvā ir bijuši nozīmīgākie 25 gadu laikā?
– Sliežu ceļu uztur “Latvijas dzelzceļš”, jo sliežu ceļš pieder “Latvijas dzelzceļam”. Bet, ja runā par bānīti kopumā, par uzņēmuma investīcijām un attīstību, tad viena no lietām ir ritošais sastāvs. Tvaika lokomotīve “Ferdinands” ir tāds no kapitāla investēšanas apjomīgākais projekts, lai piesaistītu ārvalstu tūristus. Arī šajās brīvdienās mēs braucām ar tvaika lokomotīvi. Vilcienu vagonus vilka tvaika lokomotīve, kas ir kā magnēts, lai piesaistītu jaunus apmeklētājus vai nu arī liktu atgriezties jau esošajiem. Mēs esam attīstījuši depo telpu piedāvājumu. Pirms kovida mēs paspējām izveidot viesu namu “Depo”, kas arī bija finansiāli apjomīgs projekts. Mums ļoti palīdzēja “Satekas” līdzekļi, tātad “Leader” finansējums, lai varētu depo telpās izguldīt kvalitatīvā vidē. Ne tikai apskatīt depo, bet arī pārnakšņot! Jā, mēs esam atraduši cenas ziņā savu nišu. Mums ir dažādi apstākļi, kādēļ mūsu pakalpojumus izmanto arī ziemā, piemēram, darbinieki, kas brauc komandējumos. Vasarā tie ir apmeklētāji, kuri meklē kaut ko jaunu, jo mūsdienās jau nav noslēpums, ka aizvien vairāk patīk cilvēkiem tāds teiciens: jo trakāk, jo labāk. Turpat vilcieni atpūšas, un kādēļ arī tūristi nevarētu to darīt? Depo telpās ir izvietota ekskursiju ekspozīcija. Ienākot depo, ja neviens arī nesagaida konkrētajā brīdī, tad vienmēr var gūt priekšstatu, kas mēs esam, ko mēs darām. Tiek strādāts dažādos virzienos. Tas nav tikai ritošais sastāvs, tā ir arī ēku sakārtošana. Pamazām ar dažādiem projektu līdzekļiem tiek attīstītas šīs lietas.
– Kāda loma bānītim ir vietējā tūrismā un reģiona attīstībā?
– Nevienam jau laikam nav noslēpums, ka Gulbenes – Alūksnes bānītis ir tāds mugurkauls šim reģionam. Mūsdienās aizvien vairāk ceļotāju meklē virzienus, kur aizbraucot var apskatīt vairāk objektu. Ja ir vilciens, kurš savieno divas pilsētas, tā ir lielāka iespējamība, ka apmeklētājs atbrauks uz šo pusi. Jācer, ka šī sezona būs labvēlīgāka no laikapstākļu viedokļa. Kopumā arī pagājušajā sezonā mums izdevās sniegt savus pakalpojumus. Nebija krasi samazinājumi statistikas ailēs, tā ka sanāca labāk, nekā varēja vēlēties. Protams, vairāk saulainu dienu, jo tas rada arī cilvēkos vēlmi vairāk ceļot.
– Kā uzņēmums risina finansiālos izaicinājumus?
– Divi galvenie finansējuma avoti: viens ir vēsturiskā mantojuma dzelzceļa statuss, kas paredz mums finansējumu atbilstoši Dzelzceļa likuma konkrētam punktam. Vienkāršos vārdos runājot, Latvijas teritorijā veic kravu pārvadājumus, piemēram, dažādi dzelzceļa uzņēmumi, kas šos pārvadājumus organizē pa “Latvijas dzelzceļam” piederošajām sliedēm, par to maksājot infrastruktūras izmantošanas maksu. Un tad noteikta daļa, tātad mazs procentiņš no šīs infrastruktūras maksas, šiem pārvadātājiem neiebilstot, tiek novirzīts mūsu dzelzceļa finansēšanai, uzturēšanai. Otra lieta – Gulbenes – Alūksnes bānītis piedāvā regulāros pasažieru pārvadājumus. Tas nozīmē, ka vilciens pēc kustības grafika brauc divreiz dienā. Tas nav tā – ja ir pasažieri, bānītis brauc, nav pasažieru uz perona, vilciens nekur nebrauc. Mums ir sadarbība arī ar Autotransporta direkciju. Tas palīdz segt, piemēram, degvielas izmaksas. Pārējā daļa – tas, ko mēs paši nopelnām ar biļetēm, ar viesu nama sniegtajiem pakalpojumiem. Tāpat dažādi tematiskie pasākumi: Mārtiņdiena, Lieldienas, Ziemassvētki vai arī piedzīvojumu pasākumi, kas ir ļoti populāri. Šos pakalpojumus izmanto ne tikai skolas, arī darba kolektīvi. Populāri mūsdienās ir ģimeņu salidojumus organizēt kaut kur brīvā dabā – ar vilcienu pavizinoties, ar kādu pārsteigumu pa ceļam. Vēl ir pirts pakalpojumi. Visiem vietējā mērogā ir zināma bānīša pirts. Tie ir galvenie avoti, no kā mēs gūstam. Vienmēr jau gribētos vairāk, bet, ja finansējumu izmanto saimnieciski, tad pietiek degvielai, ņemot vērā, ka beidzamajā laikā ir arī ievērojams sadārdzinājums, un bānītis, ja neskaita tvaika lokomotīvi, kura darbojas ar malku, darbojas ar dīzeļdegvielu. Svarīgākā lieta – darbinieku algas. Bez labiem darbiniekiem šis projekts būtu tur, kur būtu. Diezgan apjomīgs finansējums, ko mēs novirzām par infrastruktūras izmantošanu, respektīvi, mēs braucam pa “Latvijas dzelzceļam” piederošām sliedēm, un par to mēs maksājam infrastruktūras izmantošanas maksu. Tāpat arī visi remontdarbi. Vēsturiska tehnika prasa regulāru remontu, ja ne, tad šie pārvadājumi nebūtu tik uzticami. Jā, ir dažādas izmaksas, kas, saimnieciski darbojoties, ir paceļamas.
– Kādi ir nākotnes plāni – vai paredzēta modernizācija, jauni pakalpojumi?
– Plāni ir visu laiku. Šobrīd mēs nedaudz strādājam pie digitalizācijas lietām saistībā ar drošību. Katrā bānīša lokomotīvē ir tā saucamā melnā kaste, kas reģistrē gan vilciena kustības ātrumu, gan bremžu lietojumu. Mēs šobrīd strādājam, lai to visu uzlabotu ar mūsdienu tehnoloģijām, lai atskaites par veiktajiem kilometriem nebūtu jāraksta ar roku, bet tas viss aizietu sistēmā jau uz datu apstrādi. Tāpat mēs šobrīd aktīvi strādājam pie bezskaidras naudas norēķinu ieviešanas bānītī, tas nav viegli. Mēs visi lietojam telefonus. Zonas ir visur. Bet bānīša līnijā ir tādas vietas, kur ir pilnīgi zonas pārklājumu zudumi. Mēs šobrīd risinām ar vienu kompāniju šo problēmu, lai mēs varētu no vilciena pasažieriem jebkurā stacijā iekasēt naudu par braukšanas biļeti un tas pakalpojums strādātu, lai nebūtu neparedzētas “uzkāršanās” un pasažieriem jākāpj ārā, un mums jāgaida, kamēr iekārta “restartēsies”. Ceram, ka šogad varēsim jau klientiem piedāvāt arī bezskaidras naudas norēķinus. Mums ir izvietota informācija, ka pagaidām vēl braukšanas biļešu iegāde vagonos ir par skaidru naudu, pretī saņemot oficiālu biļeti, kas gandrīz vai paliek kā piemiņas suvenīrs. Esam jau aprīkojuši lokomotīves no ārpuses ar videonovērošanas ierīcēm, lai izslēgtu kaut kādus incidentus. Mēs skatāmies no tā, kas notiek Latvijas mērogā. Mums ir bijušas rekomendācijas, ka tā vislabāk var izvairīties no dažādām situācijām. Noteikti turpināsim strādāt pie Bānīša zemes popularizēšanas plašākā mērogā. Nav mums viegli šobrīd piesaistīt apmeklētāju masas no Vācijas, Lielbritānijas, Holandes. Ja vēl pirms kādiem astoņiem gadiem mēs ļoti bieži redzējām mūsu reģionā holandiešus, tad šobrīd viņa paskatās kartē un saprot: ārprāts, cik tuvu mēs atrodamies kādai lielai valstij! Šobrīd ir īstais laiks un beidzamais laiks pārorientēties tirgū un skatīties uz Skandināvijas valstīm. Tām arī robeža tāpat kā mums. Arī Baltijas valstu tirgus joprojām nav līdz galam apgūts. Tāpat ar Poliju. Jā, turpinām popularizēt Bānīša zemi Skandināvijā, turpinām to darīt Baltijas valstu līmenī.
Projektu “Stipra kopiena – stipra valsts 2025” līdzfinansē “Mediju atbalsta fonds” no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Dzirkstele”.
#stiprakopienastipravalsts2025 #SIF_MAF2025
