Stāsts: Tracis ar kaķi (1. daļa)

Kad aizlidoju uz Kipru pie meitas ģimenes, zinu, ka tur sagaidīšana būs vētraina un ar šīm kaislīgajām emocijām mani apņems ne tikai trīs mazbērni, bet arī pieci pūkaiņi: trīs kaķi un divi truši. Ja viņi visi izpaustos vienlaicīgi, tas noteikti būtu smacējoši un varbūt pat kaitīgi veselībai, bet, tā kā priekšroka tomēr ir bērniem, viņu sajūsmu jau lidostā sāku mērīt gan smaidu līniju platumā un apskāvienu spēkā, gan fotomirkļu pikseļos. Tā ir tāda īpaša izjūtu lavīna, laimes pārpilnu mirkļu cunami, kas mūs visus pārņem un liek aizmirst par ikdienu.

Savā veidā izrādot sajūsmu par manu ierašanos, izpaužas arī manu mazbērnu mīluļi.

Pirms kāda laika jau stāstīju par melno pundurtrusi, kuru saņēmām dāvanā kopā ar vārdu Maļčik Kroļa. Vārds tika noīsināts uz pusi un palika vienkārši Kroļa, pieņemot, ka dzimums no tā nemainīsies, tomēr, lai cik tas dīvaini būtu, kad šajā pavasarī Kroļam tika uzdāvināta draudzene – balta trusenīte Bela, pēcnācēji nepieteicās pat pēc pāris mēnešiem. Kārtīgi apčamdot abus garaušus, noskaidrojās, ka “maļčiks” ir… meitene. Jāatzīst, ka šis atklājums saskumdināja tikai bērnus, jo viņi savās iztēles ainās jau auklēja mazo trusēnu pulku. Pieaugušie tikmēr atviegloti nopūtās, jo doma par trušu fermu nevienu tā īsti nesajūsmināja.

Kad pirms braukšanas ciemos veterinārajā veikalā iegādājos dažādus graužamnieciņus mūsu mīluļiem, jau iztēlojos, kā ikviens no viņiem reaģēs. Šoreiz visi jutās aplaimoti jau no pirmā acumirkļa: baltā truša sajūsmu varēja izmērīt ar stāvlēcienu augstumu, melnā – ar cilpu mešanu man starp kājām, bet par kaķiem gan būs garāks stāsts.

Piecus kilogramus smagais Baltais Puncis visu savu trīs gadus ilgo mūžu ir baudījis īpašu mīlestību – pieskatīts, lolots, ķemmēts un mazgāts, viņš ir saņēmis atļauju gulēt ikvienā gultā. Ideāls kaķis! Podus negāž, jo pa dienu guļ, mēbeles nebojā, jo ļauj apgriezt nagus, uz citu pastrādātajām muļķībām reti kad reaģē, kā nekā – pieaudzis kaķis. Ja vērtēt, salīdzinot ar cilvēka gadiem, tad patiešām – divdesmit astoņu gadu vecumam vairs nepiestāv bezatbildīgas blēņas. Tas gan nenozīmē, ka interesantās situācijās viņam būtu jāpaliek malā, gluži otrādi – kontrole kā mājas saimniekam, kurš allaž ķepu tur uz pulsa, vienmēr ir ļoti svarīga, un kāds gan tur brīnums, ja reizēm tā prasa aktīvu iejaukšanos?

Abus pārējos kaķus – trīskrāsu kaķenīti Tigu un no ielas paņemto melni brūno bezpajumtnieci Čortiku – dienas laikā redzu tikai pāris reizes – tad, kad viņās sarosās ēstgriba. Par citām viņu dienas gaitām zinu visai maz. Pēc savulaik piedzīvotās Kroļas uzmācības Čortiks joprojām izvairās atrasties melnā truša kompānijā un labāk uzturas kaimiņu pagalmā, bet Tiga no pirmajām dzīves dienām ir pierādījusi savas mednieces spējas. Kaķi taču staigā, kur pašiem patīk.