Tirzmaliešu Ineses Preises un Mārtiņa Skudras ģimenē uz Lieldienām vienmēr tiek krāsots pamatīgs skaits olu. Vislielākie palīgi pie olu krāsošanas ir viņu bērni Jolanta, Artis un Justīne.
Olu kaujās uzvar tētis
Lai olas sanāktu pēc iespējas raibākas, tiek likta lietā katra ģimenes locekļa fantāzija. Olām klāt tiek likti putraimi, pūpoli un dažādas lapiņas, tad olas liek vārīties sīpolu mizās. Lieldienās parasti tiek apciemoti vecvecāki un rīkotas olu kaujas. Bērni saka, ka tētis esot tas, kurš olu kaujās uzvar, bet prieks par kopā būšanu ir visiem. Lieldienās neiztiekot arī bez Lieldienu zaķa, kurš, nevienam neredzot, pamanās atnesot olas un tās noslēpt, lai mazajiem ir azarts tās meklēt. Tā kā Inese ģimenē ir pavarda turētāja, tad viņa galvenokārt ir tā, kura parūpējas arī par svētku mielastu.
Inese stāsta, ka Lieldienās visi vienmēr cenšas aizbraukt uz kādu pasākumu, kur bērni var piedalīties dažādas Lieldienu atrakcijās, piemēram, olu ripināšanā. Šogad viņi ir ieplānojuši braukt uz pasākumu Lizumā.
Tāpat kā Lieldienās neiztikt bez olu krāsošanas, olu ēšanas un olu kaujām, arī šūpošanās ir viena no Lieldienu tradīcijām, jo, ja Lieldienās kārtīgi izšūpojas, tad vasarā odi un dunduri nekožot. Ineses un Mārtiņa jaunākā meitiņa pastarīte Jolanta gan nosaka, lai arī Lieldienās parasti cītīgi šūpojoties, odi vasarā tāpat pamanās iekost. Inese un Mārtiņš atzīst, ka jebkuri svētki ģimeni tikai vēl vairāk vieno un stiprina.
Cīnās un strādā
Mārtiņš un Inese ir laimīgi, ka viņiem ir iespēja dzīvot laukos, jo visapkārt ir daba, valda klusums un miers. Mārtiņš ir dzimis tirzmalietis un ir šīs vietas patriots. Savukārt Inese Tirzā dzīvo 13. gadu. Mārtiņš esot bijis tas, kas viņu uz šo vietu atvilinājis un neapzināti licis to iemīlēt, jo pirms tam Inese dzīvoja Rīgā. “Te, Tirzā, es jūtos ļoti labi. Ir, protams, reizes, kad gribas aizbraukt uz Rīgu, bet tad, kad esmu tur, gribas atpakaļ. Te ir tik labi. Esmu iejutusies,” atzīst Inese un piebilst, ka pusaudžu gados pat iedomāties nevarējusi, ka viņas dzīve iegrozīšoties tieši šādi.
Viņa atceras, ka sākumā, kad ieradusies Tirzā, bijusi neizpratnē, kā Mārtiņš te varot dzīvot. “Te nekā nav. Tikai miers un klusums. Gribēju Mārtiņu dabūt uz Rīgu, bet viņš ne par ko nepiekrita,” stāsta Inese. Bet tagad viņa laukus nekādā ziņā nemainītu pret dzīvi pilsētā. Tam piekrīt arī Mārtiņš.
Pēc Ineses aiziešanas no Rīgas uz Tirzu arī viņas vecāki no Rīgas pārcēlušies uz dzīvi Tirzā.
Ikdienā Inese palīdz veciem cilvēkiem, jo strādā Tirzas aprūpes namā, savukārt Mārtiņš – kokapstrādes uzņēmumā, bet viņu bērni mācās Tirzas pamatskolā, skolā, kurā savulaik mācījās arī Mārtiņš. Viņš ir pārliecināts, ja laukos strādāt gribi, tad arī nopelnīt vari. Gan Inese, gan Mārtiņš neslēpj, lai dzīvotu un dotu saviem bērniem labāko, cīnās un strādā. Viņi neizprot tos, kuri negrib neko darīt un pārtiek vien no pabalstiem.
Mārtiņam un Inesei ir svarīgi saviem bērniem iemācīt godīgumu un cieņu pret vecākiem cilvēkiem, kā arī, zinot savas tiesības, neaizmirst par pienākumiem. Ģimene brīvajā laikā aktīvi apmeklē dažādus pasākumus, bērni apmeklē arī pulciņus, dzied un dejo.
