Grāmata bija mans darbs un aizraušanās klusā vienatnē apmēram gada garumā. Prātošana, plānošana un tad – izpilde: mana gara uzlādēšana telefona sarunās, notikumos iesaistīto cilvēku atmiņas un avīzes lasītāju intereses modināšanai par manu topošo ieceri sarakstīt savu 12. grāmatu!
Varu pati par sevi pabrīnīties, kā pie pirmajām atmiņu vākšanas grūtībām nemetu plinti krūmos. Turpināt iesākto palīdzēja manas dzimtas – vecvecāku un ģimenes sīkstums. Viņi paši bijuši līdzdalībnieki un aculiecinieki biedrības nama tapšanā. Vectēvs Jānis Zālītis bija mūrniekmeistars un savas dzīves laikā uzmūrējis daudzas krāsnis gan tirzmaliešu mājās, gan baltajā Tirzas baznīcā un Tirzas biedrības namā.
Arī šinī grāmatā ir tā dokumentāls pierādījums – senajās fotogrāfijās atpazīstu vectēvu. Saviļņojums, viņa lomu apjaušot, un lepnums par tālāko paaudžu iesaisti šī nama „biogrāfijā” lika domāt, pieņemt lēmumu: paveikt par godu viņam un arī tiem Tirzas ļaudīs, kuri bijuši saistīti ar notikumiem vēsturiski svarīgajā celtnē, kas kļuvusi par daudzu likteņu noteicēju, liecinieci un sargu, dažādu politisko un sadzīves notikumu spoguli.
Kad par savu ieceri dalījos ar Nilu Treiju – kā zinātnieku, vēstures pētnieku un Tirzā un visā Latvijā plaši pazīstamas Treiju dzimtas atvasi, viņš man atsūtīja e-pastā savu vēstures pētījumu par Tirzas biedrības nama priekšvēsturi, par kuru nedaudz biju dzirdējusi agrāk. Nila Treija sakrātie un izpētītie vēstures un kultūras fakti, arhīvu ziņas, publikācijas… tas bija tik iedvesmojoši un uzmundrinoši! Iepazīstot atsūtītos materiālus, apmēram 20 lappuses, manī radās spontāns lēmums aicināt Nilu uz kopdarbu! Un viņš manam uzaicinājumam piekrita. Varu šodien tapušās grāmatas sakarā teikt: paldies!
Un tā sākās darbs pie Tirzas biedrības nama notikumu mozaīkas. Paļāvos uz Nila Treija padomu un noticēju, ka spēšu spontāno ieceri realizēt. Man bija iepriekšējā pieredze no pirmās grāmatas “Dālderkalns” līdz skaitā divpadsmitajai, šai! Tur ir bijis arī manas profesionālās dzīves atspoguļojums, domu un fantāziju līkloči, pierādījums vispirms sev, ka mana brīvā laika aizpildīšana ir bijusi gan radoša, gan pārdomu vērta.
Ceru, ka, lasot izdoto jaunāko manu un Nila kopdarbu, uzplauks vēl daudz atmiņu, domu un iedvesmas kopt visu to, ko mums atstājušas iepriekšējās paaudzes, un pievienot aizraujošu saturu tālākajai Tirzas biedrības nama biogrāfijai. Paldies visiem, kuri dalījās atmiņās, kuru stāsti piepildījuši grāmatas lapas, un tiem, kuru dotās fotogrāfijas kļuvušas par kultūras un vēstures liecībām.
Es neesmu rakstniece, tikai rakstītāja. Nekādos literārās darbības mācību kursos neesmu mācījusies, nekādu sertifikātu man nav. Ir tikai tas, ko redz acs! Esmu veikusi savu sirdsdarbu un jūtos gandarīta par paveikto.
