Evikas Siliņas (JV) valdības krišana nav tikai kārtējā koalīcijas drāma, bet arī cīņa par tās skaidrojumu, secina Latvijas Universitātes pētniece, doktora zinātniskā grāda pretendente komunikācijas zinātnē un aģentūras LETA redaktore Anastasija Tetarenko-Supe, analizējot partiju un politiķu publisko komunikāciju – paziņojumus, intervijas, sociālo mediju ierakstus un publiskās reakcijas pēc valdības krīzes. Šī ir otrā reize šajā Saeimas sasaukumā, kad partijas nespēj noturēt pašu izveidotu valdības konstrukciju. Tāpēc šobrīd cīņa nenotiek tikai par nākamo kabinetu. Tā notiek par valdības krišanas skaidrojumu, par nākamā premjera seju un par to, kurš oktobrī vēlētājiem varēs teikt: mēs jau brīdinājām.
Latvijas politikā reizēm metaforas izrādās izturīgākas par valdībām. Pēc 14. Saeimas vēlēšanām viena no tādām bija galds: vai stabilāka būs valdība uz trim vai četrām kājām? JV premjers Krišjānis Kariņš toreiz gribēja plašāku koalīciju, piesaistot arī “Progresīvos”, bet “Apvienotais saraksts” (AS) un Nacionālā apvienība (NA) uzstāja uz trīs partiju modeli bez viņiem. Tagad šī metafora ir atgriezusies. Pirmais trīs partiju galds – JV, AS un NA – izjuka. Otrais – JV, ZZS un “Progresīvie” – arī.
Tas nozīmē, ka Siliņas valdības demisiju nevar skatīt kā atsevišķu negadījumu. Šajā Saeimas sasaukumā jau bija viena valdības krīze: Kariņa valdība beidzās pēc tam, kad partneri nepiekrita viņa mēģinājumam pārkārtot valdības darbu un virzīties uz plašāku koalīciju. Siliņas valdība bija nākamais mēģinājums – ar citu partneru sastāvu, bet līdzīgu pamatproblēmu: vairākumu Saeimā var saskaitīt, bet savstarpējo uzticību nevar vienkārši ierakstīt koalīcijas līgumā. Kariņš oficiāli iesniedza demisijas rakstu 2023. gada augustā, bet Siliņas valdība faktiski krita pēc tam, kad “Progresīvie” paziņoja, ka vairs neatbalsta premjeri.
Kājas ļodzījās ilgi
Formāli valdības krišana izskatās skaidra: “Progresīvie” paziņoja, ka vairs neatbalsta Siliņas valdības turpinājumu un aicina sākt konsultācijas par jaunu koalīciju; nākamajā dienā Siliņa pati paziņoja par demisiju, apsteidzot Saeimas opozīcijas gatavoto demisijas pieprasījumu.
Taču politiski šis process sākās agrāk. Siliņas valdība jau pirms pēdējās krīzes bija piedzīvojusi vairākus brīžus, kuros kļuva redzams, ka koalīcija strādā ar ierobežotu savstarpējās uzticības resursu. Viens no tiem bija 2025. gada valdības “restarts”, kad Siliņa lūdza atkāpties trīs ministrus – JV izglītības ministri Andu Čakšu, “Progresīvo” satiksmes ministru Kasparu Briškenu un ZZS labklājības ministru Uldi Auguli.
Šis piemērs pašreizējā krīzē ir svarīgs. Sprūda demisijas pieprasījums nebija pirmais gadījums, kad Siliņa mēģināja risināt valdības problēmas caur ministru nomaiņu. Briškena gadījumā “Progresīvie” vēl palika valdībā un virzīja citu pārstāvi. Sprūda gadījumā tas pats instruments vairs nenostrādāja kā “restarts”. Tas kļuva par detonatoru.
Otrs agrāks plaisas punkts bija Stambulas konvencija. Šajā jautājumā ZZS faktiski nostājās pret abām pārējām koalīcijas partijām un sāka plēst koalīcijas līgumu. Valdības balsojumā par ieceri Latvijai izstāties no konvencijas ZZS ministri atturējās, kamēr JV un “Progresīvo” pārstāvji balsoja pret; Siliņa toreiz atzina, ka ZZS viedokļa maiņa grauj uzticību politiķiem.
Tātad pašreizējā krīze nav viens pēkšņs konflikts par Sprūdu. Tā ir vairāku agrāku sadursmju kulminācija: ministru nomaiņas, ZZS balsojumi pret partneru pozīciju, “kokrūpnieku lietas” ēna, un beigu beigās – strīds par aizsardzības ministra atbilstību amatam.
JV mēģina noturēt stabilitātes stāstu
Siliņas un “Jaunās Vienotības” skaidrojums balstās drošībā un atbildībā. Premjere savu rīcību skaidro ar drošības apstākļiem, aizsardzības nozares vadību, Krievijas karu Ukrainā un nepieciešamību pēc profesionālas rīcības. Šajā interpretācijā Sprūda demisijas pieprasījums nav uzbrukums “Progresīvajiem”, bet lēmums valsts drošības interesēs. Savā atkāpšanās runā Siliņa premjera rūpes pat salīdzina ar mātes raizēm par saviem bērniem.
JV šai līnijai pievieno vēl vienu argumentu: valsti šādā brīdī nedrīkst šūpot. Tādēļ “Progresīvo” rīcība tiek pasniegta kā aiziešana no atbildības priekšvēlēšanu laikā. Tas ir saprotams aizsardzības mehānisms. JV ilgstoši sevi pozicionējusi kā prognozējamu, valstisku un kompetentu spēku. Ja tās vadītā valdība sabrūk, tad jāglābj ne tikai premjeres reputācija, bet arī partijas pamatstāsts par sevi kā “pieaugušo istabā”.
Šī ir JV problēmas būtība: ja nostiprinās versija, ka arī otrā šī Saeimas sasaukuma valdība krita partijas vadības nespējas dēļ, “stabilitātes” arguments kļūst daudz vājāks. Tāpēc JV mēģina panākt citu secinājumu: valdība nekrita tāpēc, ka Siliņa nespēja vadīt, bet tāpēc, ka partneri atteicās no kopīgas atbildības.
“Progresīvie” aiziešanu mēģina pārrakstīt par principu
“Progresīvo” versija ir pretēja. Viņi mēģina panākt, lai viņu aiziešana netiktu uztverta kā valdības gāšana, bet kā atteikšanās balstīt valdību, kas kļuvusi rīcībnespējīga. Tāpēc tik svarīga kļūst formula, ko partijas politiķi vienotā korī skandina publiskajā telpā: Siliņa pati nogāza savu valdību. Tā ir īsa, viegli atkārtojama un politiski noderīga interpretācija, kas pārceļ atbildību no “Progresīvajiem” uz premjeri: nevis mēs radījām krīzi, bet viņa noveda valdību līdz punktam, kurā to vairs nevarēja atbalstīt.
“Progresīvo” argumentācijā Sprūda novākšana nav tikai par aizsardzības ministru. Tā tiek uzsvērta kā premjeres mēģinājums nevadīto valdības krīzi sašaurināt līdz viena “Progresīvo” ministra problēmai. Savukārt “kokrūpnieku lieta” ļauj viņiem teikt, ka valdības uzticības problēmas bija plašākas un saistītas arī ar ZZS.
Šai pozīcijai ir sava vājā vieta. “Progresīvie” bija šīs valdības daļa. Jo asāk viņi runā par valdības rīcībspējas zudumu, jo vairāk viņiem jāspēj paskaidrot, kurā brīdī šī robeža tika pārkāpta un kāpēc līdz tam viņi turpināja strādāt valdībā.
Viņu politiskā aizsardzība balstās hronoloģijā: mēs brīdinājām, prasījām rīcību, mēģinājām panākt izmaiņas, bet beigās vairs nevarējām palikt. Ja šī hronoloģija izskatīsies pārliecinoša, aiziešana var tikt uztverta kā princips. Ja ne – kā savtīgās interesēs balstīts priekšvēlēšanu manevrs.
“Progresīvie” jau ir paspējuši nosaukt Andri Šuvajevu par premjera amata kandidātu 15. Saeimas vēlēšanām, tādēļ katrs viņa paziņojums šajā krīzē vienlaikus ir arī līdera pieteikuma pārbaude.
ZZS grib likt iekšā jaunu bildi
ZZS šajā krīzē ir divās lomās vienlaikus. No vienas puses, “kokrūpnieku lieta” partijai ir smags fons. Ceturtdien uz laiku tika aizturēts zemkopības ministrs un ZZS priekšsēdētājs Armands Krauze, kā arī Valsts kancelejas vadītājs Raivis Kronbergs; Krauze apstiprinājis, ka viņam piemērots statuss “persona, pret kuru sākts kriminālprocess”.
No otras puses, ZZS mēģina pārslēgt uzmanību uz ekonomikas ministru Viktoru Valaini kā premjera amata kandidātu. Partija viņu izvirzījusi kā savu kandidātu rudenī gaidāmajām vēlēšanām.
Tas ir saprotams gājiens. Ja saruna ir par Krauzi, ZZS ir aizsardzībā. Ja saruna ir par Valaini, partija mēģina runāt par nākotni, ekonomiku un valdīšanas piedāvājumu. Vienkārši sakot: mazāk Krauze, vairāk Valainis.
Problēma ir tā, ka konkurenti šos kadrus neļaus tik viegli nošķirt. ZZS gribēs runāt par pieredzi un saimnieciskumu. Pretinieki atgādinās par vecās politikas bagāžu un uzticības jautājumiem. ZZS šajā krīzē ir vienlaikus ievainojama un vajadzīga. Matemātika to labi parāda: NA, ZZS un AS kopā ir 41 balss, bet valdībai vajadzīgs vismaz 51 deputāta atbalsts; bez sarunām ar citiem spēkiem, tostarp JV, šāds kodols pats par sevi nav pietiekams.
Opozīcija sajuta brīdi
Valdības krīze bija signāls arī opozīcijai. AS sāka vākt parakstus Siliņas valdības demisijas pieprasījumam un pieteica gatavību uzņemties jaunās valdības veidošanu. NA paziņoja, ka pievienosies šim ierosinājumam, savukārt “Latvija pirmajā vietā” (LPV) atstāja iespējamo demisijas pieprasījumu koalīcijas partneru ziņā, bet norādīja, ka to atbalstīs.
Šeit opozīcijas taktikas atšķiras. AS mēģina izskatīties pēc racionāla konstruktora: ja valdība kritusi, kādam jāspēj salikt jaunu. NA izmanto krīzi, lai runātu par stingrāku līderību, drošību, nacionālajām interesēm un imigrācijas ierobežošanu. LPV nav jārisina detaļas – tai pietiek uzturēt plašāku tēzi, ka “vecā sistēma” netiek galā.
Aināram Šleseram un LPV šī krīze ir īpaši pateicīga. Viņa stāstam nav nepieciešama detalizēta koalīcijas miršanas hronoloģija. Tas ir vienkāršāks: esošie netiek galā, valsts tuvojas bankrotam, vajag profesionālu valdību. Šāds vēstījums labi strādā brīdī, kad valdības partijas pašas publiski demonstrē savstarpēju neuzticēšanos.
Krīze aktivizē arī politisko perifēriju – mazākus ārpusparlamenta spēkus, personīgo zīmolu politiķus, bijušos kandidātus, aktīvistus un interneta komentētājus, kuriem šāds brīdis ir iespēja atgriezties redzamībā. Viņu vēstījumi parasti nav par valdības modeļa niansēm. Tie ir par “sistēmas sabrukumu”, “nodevējiem”, “vecās politikas galu”, “beidzot viņi paši sevi apēda”. Šādi spēlētāji reti maina parlamentāro aritmētiku, bet viņi maina trokšņa līmeni. Un troksnis priekšvēlēšanu laikā spēj darīt brīnumus.
Tieši šajā perifērijā valdības krīze visātrāk pārvēršas par izdevīgu lozungu. Nevis Sprūda demisijas pieprasījums, nevis ZZS balsojumi, nevis valdības restarts ar trīs ministru nomaiņu, bet vienkāršs secinājums: “visi viņi vienādi”. Šī frāze ir izdevīga tiem, kuriem nav jāatbild par valdības izveidošanu, bet ļoti izdevīgi izskatīties pēc vienīgajiem, kas nav bijuši pie galda un sasmērējuši rokas.
Reitingi paskaidro nervozitāti
Reitingu fons šo visu padara asāku. LTV/SKDS martā veiktajā aptaujā, kas publicēta aprīļa sākumā, līderos bija LPV ar 8,9%, tai sekoja “Progresīvie” ar 6,9%, NA ar 6,4%, bet JV pēc būtiska krituma bija noslīdējusi līdz 5,9%, ZZS bija 4,7%, savukārt 26,1% vēlētāju vēl nebija izlēmuši, par ko balsot.
Šādā ainavā katra interpretācija kļūst vērtīga. Nav viena pārliecinoša dominējošā spēka. Ir vairākas partijas, kas cīnās par to, kura no tām vēlētājiem izskatīsies kā rīcībspējīga un kura kā vainīgā.
JV jāaizsargā stabilitātes tēls brīdī, kad tai jau ir reitinga kritums. “Progresīvajiem” jāparāda, ka aiziešana no valdības nav kaprīze, bet konsekventa robežšķirtne. ZZS jānotur Valaiņa piedāvājums virs Krauzes ēnas. NA jānostiprina arguments, ka līdzšinējais centrs sevi ir izsmēlis. AS jāparāda, ka tas nav tikai komentētājs, bet spējīgs valdības veidotājs. LPV jāuztur pārliecība, ka visas pārējās partijas ir vienas izgāzušās sistēmas paveidi.
JV neērtais jautājums: ko darīt ar Siliņu?
Īpaši sarežģīta šī krīze ir JV premjera kandidāta jautājumā. Vēl pirms valdības krišanas tapa skaidrs, ka Siliņa būs JV premjera amata kandidāte arī nākamajās Saeimas vēlēšanās, lai gan kandidatūra vēl formāli jāizvirza.
Pēc demisijas tas vairs nav tikai tehnisks lēmums. Ja JV paliek pie Siliņas, partijai būs jāiet vēlēšanās ar premjeri, kuras valdība tikko kritusi. Pretiniekiem jautājums būs vienkāršs: ja viņa jau vadīja valdību, kāpēc tā sabruka?
Ja JV Siliņu nomaina, tas arī nav bez riska. Tas izskatītos pēc distancēšanās no pašu valdības vadītājas un netiešas atzīšanas, ka viņas politiskā bagāža kļuvusi par problēmu.
Tāpēc JV nav laba un slikta varianta. Ir divi neērti varianti. Paturēt Siliņu nozīmē aizstāvēt valdības mantojumu līdz galam. Mainīt kandidātu, nozīmē riskēt ar iespaidu, ka partija pati vairs netic savam stabilitātes stāstam.
Prezidents prasa valdības modeli
Svarīga nianse: Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pagaidām nav publiski sniedzis politisku vērtējumu par to, kurš ir vainīgs valdības krīzē. Viņa publiskais vēstījums ir institucionāls: Latvija nevar atļauties politisko nenoteiktību un nestabilitāti, frakcijām jāsniedz konkrēti priekšlikumi par darbiem līdz vēlēšanām, valdības modeli un prioritātēm, bet vajadzīga lemtspējīga valdība ar Saeimas atbalstu.
Tas nozīmē, ka prezidents šobrīd nav tiesnesis partiju savstarpējā strīdā. Viņš neprasa labāko skaidrojumu notikušajam. Viņš prasa valdības modeli.
Tieši tāpēc partiju publiskā cīņa ir tik intensīva. Kamēr prezidents nedod politisku diagnozi, katrs mēģina aizpildīt telpu ar savu versiju. JV saka – partneri šūpoja valsti. “Progresīvie” saka – valdība pati zaudēja rīcībspēju. ZZS rāda Valaini. NA runā par stingrāku vadību. AS – par konstrukciju. LPV – par sistēmas izgāšanos. Politiskā perifērija tam pievieno savas piecas kapeikas: “mēs jau teicām”.
Nevis kāju skaits, bet kopīga virsma
Šīs valdības krišana atgriež pie sākotnējā jautājuma par galdu, tikai tagad tas vairs nav jautājums par trim vai četrām kājām. Pirmā šīs Saeimas valdība krita pēc JV, AS un NA attiecību izjukšanas. Otrā valdība nodzīvoja līdz brīdim, kad notika ZZS balsojums pret partneru līniju Stambulas konvencijas jautājumā, valdības “restarts” ar trīs ministru nomaiņu, “kokrūpnieku lietas” ēna un konflikts par Sprūdu starp JV un “Progresīvajiem”.
Tāpēc problēma nav tikai tajā, kura kāja salūza. Problēma ir tajā, ka valdības galdam ir arvien grūtāk atrast kopīgu virsmu.
Tagad tiks mēģināts veidot nākamo valdību. Varbūt ar NA, AS un ZZS kodolu. Varbūt ar JV līdzdalību. Varbūt kā pārejas konstrukciju līdz vēlēšanām. Taču aritmētika viena pati neatrisinās galveno jautājumu: vai partijas spēj vienoties par to, ko šī valdība dara, nevis tikai par to, kurš pie iepriekšējās krišanas ir mazāk vainīgs.
Ja nespēj, tad galda kāju skaits atkal nebūs galvenā problēma. Galvenā problēma būs tā, ka valdības galds tiek izmantots nevis kopīgam darbam, bet kā tribīne, no kuras katrs paziņo, ka mēbeles salauzuši pārējie.
