Arī mūsu ģimenē 25.marts ir svarīga diena, jo mēs ar brālīti un māti tikām izvesti 25.martā.
Man tolaik bija seši gadi, brālim – astoņi. Esam laimīgi, ka atgriezāmies savā zemītē. Kopā būšana 25.martā ir sirdij vajadzīga. Mēs katru gadu braucam uz Gulbeni, kamēr brālis vēl var vadīt mašīnu. Tāpat bijām arī Alūksnē. Tur bija interesanti un tās svecīšu sliedes vilka no krūtīm dvēseli ārā…
Pasūtām un lasām abu novadu laikrakstus. Šoreiz tā jocīgi, ka Gulbenes avīzītē kā vēl nekad daudz tika stāstīts par 25.martu, agrāk nudien tā nebija. No pilsētas domes arī vienmēr kāds deputāts bija ar pušķi, bet šogad tā viss citādāk, it kā vajadzētu īpaši parādīt, cik aktīva ir mūsu pilsētas vadība. Nu, labi jau labi, lai nu tā beidzot būtu arī citu gadu. Tas jau nav nekas peļams.
Bet vienu lietu gan mēs nevaram saprast. Gribējām abi ar brāli arī no savas puses aizsūtīt Gulbenes laikrakstam savas atmiņas, bet tagad pārrunājām, ka labi vien ir, ka nokavējām to rakstīšanu. Izlasījām 29.marta “Dzirkstelē” Airas Ančas rakstu “Lai atmiņas dzīvo”, kur viņa saka, ka “maziem bērniem atmiņas var arī nebūt precīzas un var būt pat nepatiesas”. Tā arī apsēdāmies pie galda, nolikām malā savas iesāktās un nepabeigtās atmiņas, jo… mēs taču arī toreiz bijām bērni. Bet mēs gan visu labi atceramies! Mūsu atmiņas aizies no dzīves kopā ar mums tā arī neuzrakstītas, jo mēs vairs to neuzdrošināmies darīt.
Alūksnē dzirdējām, ka viņu represēto apvienība gatavojas izdot jau trešo grāmatu ar represēto atmiņām, un bijām neizpratnē, kāpēc Gulbenē neviens represētais nav neko uzrakstījis. Laikam jau visi toreiz bija tikai bērni un viņu atmiņas nav precīzas. Alūksnē ļoti patika arī filma, kurā runāja izsūtītie. Droši vien, ka viņu atmiņas nebija sagrozītas vai arī bija izgājušas caur gudru ļaužu pārbaudi.
