Sen nebijām ar Jēci tikušies. Beidzot šis nāk ciemos. Kā vienmēr jautrā omā. Pirmais, ko viņš saka, ir: “Tas cilvēks dzīvo īsu brīdi šai bēdu pasaulē.” Tad seko “labdien!”, rokas spiediens, un abi apskaujamies.
“Jēci, tu tomēr esi malacis, ka atnāci ciemos. Piekrītu tev – mēs esam tikai viesi uz īsu brīdi.”
“Un pie šā dzīru galda, ko sauc par dzīvi, lemts pakavēties mirkļos, ko sauc par mūža dienām. Cik nu kuram lemts vai atvēlēts. Aizejot no šā dzīru galda, līdzi nepaņemsim ne nieka.”
“Pareizi, piekrītu. Tikai nesaprotu, lūk, ko. Kāpēc daļa cilvēku ir tik mantrausīgi, tik rijīgi, gatavi citiem novilkt pēdējo ādu, kodīgi kā mušas pēdējās rudens dienās? Un tā visā pasaulē gadu tūkstošos.”
Jēcis brīdi klusē, tad saka: “Zini, mani vairs nekas nepārsteidz, jo uzvar mūžsenais teiciens: “Savs krekls tuvāks ādai.” Lūk, arī pašreizējie tautieši, kuri sēž siltos krēslos un grimst pārliecībā, cik viņi labi valda pār mums, lemj, cik lielu kompensāciju sev piešķirt, kad pienāks diena šķirties no mīkstā krēsla. Neuzprasa vis ne tev, ne man: nu, kā ir veči, vai mēs esam atvieglojuši jums dzīvi vai tomēr nekas nav noticis no solītajām reformām? Kaut raudi, bet kā nav, tā nav tā straujā uzplaukuma.
Kaut gan jābūt objektīviem, ja ne laimīgiem. Mūsu abu mūžā ir notikušas grandiozas pārmaiņas! No kvēpekļa gaismas, pie kuras mācījāmies, esam nonākuši grandiozu izmaiņu pasaulē. Un tas noticis mūsu mūžā, kurš vēl nav beidzies! Dažādu firmu veikali pilni dažādām precēm. Īsta paradīze zemes virsū! Gaisā lido modernas lidmašīnas, kosmiskie kuģi. Uz zemes ceļiem miljoniem dažādu marku mašīnu. Liekas – it kā viss būtu sasniegts. Izņemot īstu laimi, ja tāda vispār pastāv. Lai cik būtu laimīgs viens, tajā pašā laikā cits ir ļoti nelaimīgs. Un tā dzīves ritenis griežas. Ne mūsu spēkos to apturēt, ne izmainīt tā griešanās virzienu. Atliek ar nožēlu secināt, ka cilvēku rijību jeb cenšanos tiekties pēc lielāka patēriņa nevar apturēt nekas cits, kā tikai nāve. Varbūt no nāves bailēm radās rijīguma kāre… Jāpateicas Dievam, ka visi nav rijīgi, ir arī pieticīgie, un varbūt tie tieši ir tie laimīgie.”
