Ar interesi lasīju, ka arī Gulbenes novada pārstāve ir piedalījusies šāgada Rīgas maratonā. Zinu, ko tas prasa no cilvēka. Ne katrs cilvēks jaunībā vai spēka gados var pievarēt šos 42,195 kilometrus. Svarīga ne tikai trenētība, bet arī veselības stāvoklis, gribasspēks. Sava loma ir pat iedzimtībai. Jāsaprot, ka maratona skrējienā ne katrs var sasniegt finišu.
17. maijā televīzijā vērojot Rīgas maratona norisi, atcerējos savus jaunības dienu startus. Arī to, ka gulbenietis Jānis Ančs savulaik ir piedalījies Ņujorkas maratonā. Viņš ir īstenojis daudzu Gulbenes vieglatlētu sapni. Šāgada Rīgas maratonā mani pārsteidza lielais dalībnieku skaits.
Mani maratona skrējieni notika armijas dienesta laikā Aizbaikālā 1954. un 1955. gadā. Pirmajā gadā šajā skrējienā biju piektais, bet otrajā biju visātrākais. Tur valda kontinentālais klimats un vidējā temperatūra vasarā ir 30-35 grādi. Latvietim ne tik ierasts karstums. Mana taktika skrējiena laikā bija tāda: pirmie 10 kilometri – izlūkošanas process, atrodot savu tempu un apzinot konkurenci; 20 kilometru laikā jau ir iezīmējies, kurai skrējēju grupai spēj turēt līdzi; 30 kilometros jau redzama pašam sava un katra skrējēja meistarība; pēc noskrietajiem 30 kilometriem notiek īstā sacensība, kuras laikā tiek izsmeltas skrējēja fiziskās un garīgās rezerves; pēdējie 2 kilometri un pēdējie skrējiena metri parāda, vai spēj būt starp līderiem.
Manā jaunībā faktiski nebija pieejami sporta apavi, kas piemēroti tieši maratona skrējienam. Protams, cieta kājas. Priecājos, ka tagad skrējējiem ir pieejams piemērots sporta inventārs. Tas ļauj būt formā ilgi, izbaudot lieliskās sajūtas, kādas sniedz skriešana, dalība sacensībās.
- Jāzeps Odumiņš (93 gadi)
