Šī gada sākumā pasākumā “Gada balva kultūrā” kā Gada bibliotekāre tika godināta Stāmerienas pagasta Kalnienas bibliotekāre Rasma Muceniece. Viņa ir pateicīga visiem cilvēkiem, kas par viņu ir balsojuši un novērtējuši viņas darbu, taču atzīst, ka arī visas citas mūsu novada bibliotekāres savu darbu dara centīgi un pašaizliedzīgi.
– Cik ilga ir jūsu bibliotekāres darba pieredze?
– Par bibliotekāri strādāju kopš 1988.gada – rudenī apritēs 24 gadi. Pēc vidusskolas absolvēšanas 1986.gadā devos studēt uz toreizējo Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu jeb tagadējo Kultūras koledžu un divus gadus aizvadīju tur studējot. Taču Kalnienas bibliotēka nav mana pirmā darbavieta. Esmu ieprecējusies Kalnienā, pati esmu no Tilžas (Balvu novads). Mana pirmā darbavieta bija Strenču pilsētas bibliotēka, kur biju vadītāja.
Runājot par profesijas izvēli, nevaru teikt, ka tā bija pilnīgi apzināta. Laikam jau drīzāk īsti nebiju izdomājusi, ko studēt. Kādreiz gribēju kļūt par skolotāju, bija arī vēlme būt par vēsturnieci, taču vienu noteikti zināju – negribu strādāt fizisku darbu, jo mamma savulaik strādāja fermā un arī man bērnībā bija viņai daudz jāpalīdz. Un pat laukos negribēju dzīvot. Bet tagad, lai arī reizēm šķiet, ka laukos ir milzīgs tukšums, ka gandrīz vai būtu jābēg prom, padomājot par dzīvi pilsētā, nemaz tik lielā sajūsmā neesmu.
Man patīk savs darbs. Kādreiz domāju – kad meitas beigs skolu, varbūt varētu vēl kaut ko pamācīties, bet tagad jāteic, ka nezinu pat, kas mani īsti interesētu. Man patīk darbs ar cilvēkiem. Šobrīd var teikt, ka šis ir mans sirdsdarbs. Priecājos, ka jau kopš 2002.gada bibliotēkas darbā ir ienākušas tehnoloģijas. Man patīk darboties ar datoriem, patīk palīdzēt cilvēkiem atrast nepieciešamo informāciju, pamācu, kā veikt maksājumus. Pēcpusdienās šeit sanāk bērni, un tad bibliotēkā kūsā dzīvība. Mēs kopīgi darbojamies un labi saprotamies – es pamācu viņus, viņi savukārt iemāca kaut ko jaunu man. Var teikt, ka datoru esmu apguvusi pašmācības ceļā. Kad 2002.gadā Stāmerienas pagasta bibliotekāre uzrakstīja projektu par pagasta bibliotēku automatizāciju, nekādu kursu un apmācību nebija, kursos to visu piedāvāja apgūt vēlāk, tādēļ nācās visu mācīties darīt pašai. Bibliotekāra darbs laika gaitā ir lielā mērā mainījies. Kad notika bibliotēku informatizācija un mūsu darbā ienāca datori, vairākas vecākās kolēģes pat aizgāja no darba. Bet es esmu apmierināta, ka dzīve ir mainījusies.
– Ar datoru ienākšanu bibliotēkā bērni vairāk laika velta datoriem un mazāk grāmatām!
– Protams, tas tā ir. Reizēm gan izdodas pierunāt izlasīt kādu grāmatu, par ko priecājos, bet nevaru jau arī apgalvot, vai viņi to ir izlasījuši. Labi, ka skolas vasarā liek lasīt ieteicamo literatūru, tad viņi vismaz kaut ko izlasa. Bērni kādreiz tiešām lasīja daudz vairāk un tas tā nav tikai Kalnienā. Agrāk aktīvi lasīja līdz kādai 7.klasei, tad, iespējams, lielākas slodzes skolā dēļ grāmatām vairs tik daudz laika neatlika. Tagad aktīvāki ir pirmsskolas vecuma bērni. Pieaugušie, protams, lasa diezgan daudz, jo īpaši preses izdevumus. No grāmatām pieaugušie vairāk izvēlas daiļliteratūru, turklāt latviešu autoru darbus. Ir daļa, kas lasa detektīvus, citi savukārt – mīlestības romānus. Jauniešiem savukārt, man šķiet, trūkst viņu vecumam atbilstošu grāmatu – pieaugušajiem domātās viņus vēl neinteresē, bet vidējam skolas vecumam domātās viņus vairs nesaista.
– Kāda ir situācija ar jaunu grāmatu un preses nodrošinājumu?
– Domāju, ka situācija ir pietiekami laba. Pagasts neskopojas ar līdzekļiem. Arī krīzes gados esam bijuši pietiekami labi nodrošināti. Pēdējos divus gadus sadarbojamies arī ar Stāmerienas bibliotēku. Ja viena bibliotēka nopērk kādas grāmatas, otra tās nepērk, bet pēc tam samainās. Reizēm sadarbojamies arī ar Litenes bibliotēku, kas atsūta mums kādu nepieciešamo grāmatu. Sadarbība notiek arī ar Gulbenes bibliotēku.
– Cik daudz cilvēku apmeklē Kalnienas bibliotēku?
– Krīzes laikā ļoti auga apmeklējumu skaits, šogad un pagājušajā gadā atkal ir jūtams samazinājums. Var teikt, ka apmeklējumu skaits atgriežas 2008.gada līmenī. Pagājušajā gadā dienā bibliotēku vidēji apmeklēja 33 cilvēki, šogad – vidēji 27, taču apmēram 20 cilvēki katru dienu šeit iegriežas. Bibliotēku apmeklē apmēram 56 % pagasta iedzīvotāju.
Ir tādi cilvēki, kas uz bibliotēku nāk tikai strādāt ar internetu, ir arī tādi, kas joprojām tikai lasa grāmatas, tie, protams, ir vecāki cilvēki. Cilvēki nāk uz bibliotēku, lai arī veiktu elektroniskos maksājumus, jo pasta nodaļas mums arī vairs nav kopš 2007.gada. Patiesībā mums vairs nav nekā, atlikusi vien bibliotēka, viens veikals un tautas nams. Kādreiz šeit rosība bija daudz lielāka. Reizēm paskaties pa logu un neviena nav. Bet tā droši vien laukos ir daudz kur. Pat Gulbenē, manuprāt, ielas ir palikušas tukšākas. Tas, protams, atsaucas arī uz bibliotēkas darbu. Cilvēku laukos kļūst mazāk, mazāk arī lietotāju. Jaunieši, kas beidz skolu, dodas prom – kurš kaut kur mācīties, kurš uz ārzemēm. Un nav jau arī šeit ko darīt, lai gan no daudziem jauniešiem ir dzirdēts, ka viņi labprāt atgrieztos savā dzimtajā vietā, ja vien būtu darbs.
– Kāda, jūsuprāt, varētu būt lauku bibliotēku nākotne?
– Mazos lauku ciemos bibliotēka ir kā gaismas nesējs. Tā ir vajadzīga! Laukos arī kontaktēšanās notiek pavisam citādāk, attieksme citam pret citu ir daudz personiskāka. Bieži vien cilvēki uz bibliotēku atnāk arī vienkārši aprunāties.
Līdz ar datoriem un interneta pieslēgumiem, kas daudziem parādās arī mājās, nedaudz, protams, ir samazinājies lietotāju skaits, taču laukos interneta ātrums un kvalitāte nav tik laba kā pilsētā, bet bibliotēkā ar to problēmu nav, tādēļ cilvēki nāk šurp un darbojas. Bibliotēkā sniedzam arī printēšanas, kopēšanas un skenēšanas pakalpojumus, kas katram mājās nav pieejami.
Es domāju, ka vismaz kādu laiku lauku bibliotēkas vēl noteikti pastāvēs, bet cik ilgi – grūti teikt. Iespējams, ir vajadzīgs ieviest vēl kādus jaunus pakalpojumus, kas piesaistītu cilvēkus, taču grūti pateikt, kas cilvēkiem būs vajadzīgs. Kādreiz nekad nebūtu domājusi, ka bibliotēku darbā iekšā ienāks datori. Varbūt pēc kāda laika bibliotēkas sniegs tādus pakalpojumus, par ko šobrīd pat nevaram iedomāties.
– Vai jums pašai patīk lasīt grāmatas?
– Jā, man patīk lasīt, taču ļoti liela lasītāja tomēr neesmu – nevaru sevi salīdzināt ar saviem čaklākajiem lasītājiem, jo vienmēr jau pietrūkst laika. Man patīk lasīt latviešu autoru darbus, reizēm arī kādu mīlestības romānu. Es lasu kopš bērnības, un arī savus bērnus esmu radinājusi lasīt.
– Kādreiz neesat aizdomājusies par došanos prom uz kādu citu vietu, protams, ar nosacījumu, ja ir nodrošināts darbs?
– Ja man tiktu izteikts kāds piedāvājums, es droši vien nopietni domātu. Šobrīd es labi jūtos šeit. Protams, kā jau iepriekš teicu, reizēm uzmācas tāda nomācoša sajūta, ka te ir tukšums un nav cilvēku, un nav arī zināms, vai kādreiz atkal varētu būt citādāk. Taču man tomēr gribas cerēt, ka kaut kas mainīsies. Laikam jau arī mums katram pašam ir jāmēģina cilvēcīgi saņemties un atrast krāsas pelēcīgajā ikdienas dzīvē.
