Tas nav nekas neparasts, drīzāk tā ir norma, ka katrs pavasaris pie mums atnāk ar pamatīgu kūlas dedzināšanu, kura sev līdzi bieži vien paņem ēkas un arī cilvēku dzīvības. Arī šajās dienās Pļaviņu novadā ir pirmais kūlas upuris, gados veca sieviņa. Var apgalvot pilnīgi droši, ka kūlas dūmu smarža ir pārņēmusi Latviju.Iespējams, salīdzinot ar citiem gadiem, kūlas dedzināšana ir gājusi mazumā, bet izskaust to pavisam laikam ir un būs arī turpmāk nereāli. Lai arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests aicina un arī brīdina par sodu, kuru var piemērot par kūlas dedzināšanu, tas tomēr dedzinātājus neattur. Tas laikam izskaidrojums tikai un vienīgi ar to, ka muļķība ir bezgalīga, tieši tāpēc soda piemērošana nelīdz. Cilvēku muļķība bieži vien ir viens no iemesliem nelaimēm, kuras varētu arī nenotikt. Uguns nav kontrolējama, un tas daudziem diemžēl piemirstas. Un reizēm šī aizmāršība var novest pie traģiskām sekām. Ja līdz šim kādiem dedzinātājiem ir paveicies bez starpgadījumiem, tad jāatceras, ka nākamā reize var izvērsties pavisam citādāka. Kāds asprātis reiz laikrakstam teica, ka kūlas dedzināšanu varētu apturēt, dedzinātājiem nepārdodot sērkociņus un šķiltavas, citu risinājumu viņš neredzot. Noteikti ir daļa, kas patiešām fiziski nespēj apkopt savu zemi, tāpēc viņiem vieglāk tai pavasarī klāt pielaist sērkociņa liesmu, bet daļa ir tādi, kam līdzekļi atļauj, bet viņi to vienkārši nekopj, kaut gan sava saimniecība taču būtu jāuztur kārtībā.
