Izmirstošs ciemats – tā paši par savu mājvietu saka astoņi desmiti iedzīvotāju, kuri mitinās kādreiz zēlušās un plaukušās lapsu fermas apkārtnē, Beļavas pagasta Letēs. Tomēr “Dzirkstele” Letēs novēroja arī pavasarīgu rosību. Izdevās sastapt dažu vietējo iedzīvotāju ar grābekli vai slotu rokās.
“Cilvēki neraud, bet ir sašutuši,” “Dzirkstelei” saka Guntis Elstiņš (attēlā) – bijušais zvērsaimniecības vadītājs, kurš jau sen ir pelnītā atpūtā un kopā ar dzīvesbiedri saimnieko savā privātmājā Letēs. Viņš bilst – ciemata ļaudīm esot sajūta ir kā viņi būtu pārdzīvojuši pirātu uzlidojumu. Tāda uzplaukuma, kādu cilvēki zvērsaimniecībā redzējuši sociālismā, nekad vairs neatkārtosies. Jau ilgāk nekā gadu lapsa, kas attēlota ceļa zīmē pagriezienā uz Letēm, maldinoši liek domāt, ka ceļš ved uz zvēru audzētavu. Iežogotajā fermas teritorijā nav manāma nekāda dzīvība vai rosība. Taču iedzīvotāji vēl atceras kā 2010.gada beigās Gulbenes rajona tiesa bija pasludinājusi zvērsaimniecības tiesisko aizsardzību līdz 2011.gada 1.novembrim, ticot, ka īpašnieks turpinās audzēt zvērus.
Lai kā iedzīvotāji cer, ka zvēraudzētavu varbūt iekāros un pārpirks kāds ārzemju investors, pagaidām tas neesot noticis.
Kādreizējais fermas strādnieku ciemats ir ieguvis pamestības veidolu. Ir likteņa varā atstāta ne tikai padomju gados līdz galam neuzbūvētā daudzdzīvokļu māja, bet arī bijusī administratīvā, bērnudārza un kāda dzīvojamā ēka, ir sabrucis klubs. Vēl dažas ēkas Letēs esot pārpirktas kopā ar mežu īpašumiem, jo ir interese par koku ciršanu, taču iegūtās ēkas jaunajiem īpašniekiem – vienaldzīgas. Ir sajūta, ka nerealizēsies Letēs palikušo iedzīvotāju fantāzijas par to, ka ciemats bija un ir piemērota vieta uzņēmējdarbībai.
Par perspektīvām Letēs Guntis Elstiņš saka īsi: “Ciemats pastāvēs tik ilgi, kamēr te izmirs pensionāri.” Letēs dzīvojot tikai četras ģimenes, kurās ir cilvēki darbspējīgā vecumā. Taču darba ciematā nav. “Tagad pat divi “simtlatnieki” no Letēm brauc strādāt uz Beļavas centru. Ceļa naudu neviens neatmaksā,” stāsta G.Elstiņš. Bet kādreiz zvērsaimniecībā bijis vairāk nekā 100 strādājošo, maksātas lielas algas.
Saistību ar bijušo zvērsaimniecību iedzīvotāji šodien jūt visai maz. Ja nu vienīgi tik daudz, ka lielākā daļa ļaužu Letēs mitinās dzīvojamajās mājās, kas pieder zvērsaimniecības īpašniekam, kuram tiekot maksāts par īri – 30 santīmi par kvadrātmetru. Par ūdensvada un kanalizācijas pakalpojumu nodrošināšanu tagad rūpējas Beļavas pagasta pārvalde (G.Elstiņš stāsta, ka ūdens no krāna bieži tek ar pamatīgu rūsas piedevu), par elektrību – akciju sabiedrība “Latvenergo”. “Katrā daudzdzīvokļu mājā ir pa diviem līdz četriem tukšiem dzīvokļiem. Mēs, palicēji, ziemā nespējam vien māju piekurināt. Jaunatne ir projām. Šeit esam palikuši vieni veči un pāris skolēnu. Es vēl esmu jaunākā no pensionāriem, bet ciematā ir daudz tādu vientuļu cilvēku, kuriem pāri 70 un pāri 80 gadiem. Kamēr vēl spēj, negrib iet dzīvot pie bērniem,” “Dzirkstelei” stāsta Elvīra Barane, kuras darba mūžs pagājis, strādājot zvērsaimniecībā. Viņa bilst, ka zvērsaimniecībai piederošās dzīvojamās mājas ir vecas, daža celta pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Vislielākā bēda esot par skursteņiem, kuri jau kļūstot bīstami nolietojušies, prasās pēc pārmūrēšanas, taču namu īpašnieks nevēloties par to gādāt.
Ciematā nav neviena asfaltēta ceļa un iedzīvotāji zina – arī nebūs. Letēs ir viens veikals (pārdevēja Valentīna Solovjova “Dzirkstelei” stāsta, ka iepriekš 30 gadus ir nostrādājusi zvērsaimniecībā), klāt piebraucot arī autoveikals. Tā kā ciematā nav neviena bankomāta, pensionāriem pensiju klāt pienes pastnieks. Daži braucot izņemt savu naudu Gulbenes bankomātos. Pie reizes tur arī iepērkas. Par laimi, satiksme ar Gulbeni esot laba, autobuss turp un atpakaļ darbdienās kursējot trīs reizes dienā. V.Solovjova saka, ka ne jau tikai Letēs, arī citur novadā un Latvijā kopumā šodien “lauki izmirst”. “Kāpēc valdība nedomā par to, kā attīstīt laukus, kā veicināt ekonomikas attīstību tieši laukos? Ja neattīstīsies Latvijas lauki, drīz nekā šeit vairs nebūs,” viņa uzskata.
