Beļavas pagasta zemnieku saimniecība “Šķilteri” īpašnieks Igors ir starp lielākajiem šā pagasta zemniekiem, kas saimniecības vēsturi sācis rakstīt 1996.gadā. Šobrīd viņš veiksmīgi apsaimnieko 200 hektārus lauksaimniecībā izmantojamās zemes un nodarbojas ar graudkopību.
Iebraucot “Šķilteros”, gandrīz nekas neliecina, ka tur saimniekotu zemnieks, jo visapkārt dzīvojamajai ēkai nedižojas jaudīga lauksaimniecības tehnika, kā tas novērots citviet. Tikai kā koši sarkans zieds pie saimniecības ēkas vietu radis piecus gadus vecais “Belarus” traktors. “Tā arī ir mana lauksaimniecības tehnika, neskaitot vēl otru traktoru un agregātus. Arī plašu tīrumu visapkārt mājai nav. Tie ir nelieli un izmētāti 40 dažādās vietās pa visu pagastu, kopā sasummējot 200 hektārus.
Visa sākums – 10 hektāri
“Saimniekot sāku tikai ar 10 hektāriem,” stāsta saimnieks. Viņš atceras, ka tad, kad vēl tikai domājis par zemnieku saimniecību, viņš sadarbojies ar valsts mežiem un piedalījies cirsmu izsolēs. “Sākot nodarboties ar kokiem, vajadzēja veidot kaut kādu uzņēmējdarbību. Bija neliels zemes stūrītis, kas ļāva nodibināt saimniecību. Visa sākums bija mežizstrāde. Pamazām sāku pirkt zemi, liekot lietā arī sertifikātus. Sākumā iegādātās zemes platības tikai appļāvu, bet, kad saka piešķirt atbalsta maksājumus par sējumiem mazāk labvēlīgās platībās, valsts pavadā pievērsos graudkopībai,” stāsta Igors. Saimnieks nenoliedz, ka tīrumu atrašanās dažādās vietās rada papildu izdevumus. Tīrumos tiek audzēts rapsis. Igors ir arī “Latraps” biedrs. Šogad viņš iestājies arī Vidzemes agroekonomiskajā kooperatīvajā sabiedrībā, jo Beļavas pagasta Ozolkalnā ir izveidots graudu pieņemšanas punkts. “Tas nozīmē, ka arī kviešus, kas ir galvenā manas saimniecības graudaugu kultūra, varēšu nodot šajā punktā. Līdz šim tos vedu uz Rēzekni. Rudenī iesēju 80 hektārus ziemas kviešus. Pavasarī sēšu vēl 40 hektārus vasaras rapsi. Šobrīd pieprasītākās kultūras ir kvieši un rapsis, tāpēc noiets ir garantēts. Mani apmierina arī cena, tāpēc tos sēju. Esmu izmēģinājis arī dažādas kviešu šķirnes, atrodot saviem laukiem labākās,” stāsta zemnieks.
Interesē maksimālā peļņa
Šobrīd Igors neplāno paplašināt saimniecību, bet pacietīgi gaida 2014.gadu, cerot, ka šis gads viesīs skaidrību, kas sagaidīs lauksaimniekus turpmākajos septiņos gados. “Esmu sasniedzis to hektāru daudzumu, ar kādu veiksmīgi tieku galā ar tehniku, kāda man ir. Sezonas laikā dodu darbu arī traktoristam. Pats pie traktora stūres sēžos tikai aktīvāko darbu sezonā. Pērn veiksmīgi atbrīvojos arī no kredītmaksājumiem, tāpēc šogad jūtos komfortabli. Tiklīdz būs skaidra lauku nākotne, izlemšu, kā rīkoties. Kamēr nav šīs skaidrības, zemnieks var ieguldīt ļoti lielu naudu modernā lauksaimniecības tehnikā, bet pēc tam nezināt, kā šo naudu atgūt,” prāto Igors. Lauksaimniecība nav vienīgais “Šķilteru” saimnieka ienākumu avots. Viņš fondu biržā jau vairākus gadus nodarbojas ar akciju tirdzniecību. ”Šis darbs man nodrošina regulārus ienākumus, tāpēc zināmā mērā to uzskatu par drošības spilvenu,” piebilst Igors. Arī no Eiropas maksājumiem viņš mēģina paņemt visu, ko vien iespējams. “Ir agrovides saistības pieciem gadiem uz rugāju laukiem – 80 hektāri. Esmu visu rūpīgi izdomājis, lai to nodrošinātu. Otrs ir papuves 30 procenti, lai varētu “apgriezties” ar saviem hektāriem. Par šādu apjomu maksājumus nesamazina. Papuves laukus esmu sagatavojis līdz pat sējai, tāpēc nākamajā gadā graudu pašizmaksa būs mazāka. Savā būtībā vairāk esmu rēķinātājs, kurš strādā ar kalkulatoru. Maksimālās ražas ieguve mani tik daudz neinteresē kā maksimālā peļņa. Pie šādas atziņas esmu nonācis, ciešot zaudējumus, lai gan biju cerējis uz lielu ražu. Daba mani ir izmācījusi – labāk mazāk, bet drošāk. Savus tīrumus nevaru salīdzināt ar Zemgales laukiem, tāpēc arī nav tādas atdeves, kā gribētos, lai gan neiztieku bez minerālmēsliem un augu aizsardzības līdzekļiem, kas ir ļoti dārgi,” atzīst Igors. Arī šo pavasari zemnieks vērtē kā garu, jo, tiklīdz tīrumi sāk apžūt, tā uzlīst lietus. Igors rēķina, lai ar pavasara darbiem tiktu galā, ir vajadzīgas trīs nedēļas.
Savu laiku plāno pats
Zemnieks bilst, ka esot brīvs cilvēks, jo, arī būdams zemnieks, varot pats plānot savu laiku. “Saspringtāka ir pavasara un rudens sezona, kad ir jābūt tīrumā. Kad viss padarīts – lauki apsēti, nomēsloti un nomigloti – parasti jūlijā visa ģimene dodamies atpūsties uz Bulgāriju, lai atgrieztos neilgi pirms labības pļaujas. Arī šogad turp dosimies. Tā mums ir iecienīta atpūtas vieta, jo tur dzīve nav pārāk dārga. Izdevumi ir aptuveni tādi paši kā šeit,” stāsta Igors. Viņš atklāj, ka, pirmo reizi braucot uz Bulgāriju, bijusi doma nolūkot tur dzīvokli. Šo ieceri Igors ir apņēmies kādreiz īstenot, tikai vēl jāsagaida brīdis, kad tur īpašumu cenas nokritīsies vēl zemāk. “Tieku ar visu galā, nesūdzos. Esmu zemnieks, kurš piemērojas apstākļiem,” par sevi saka Igors.
