Kādam tas noteikti šķiet kaitinoši, citam savukārt jau ierasta lieta, ja filmu vai kādu raidījumu pāris reizes pārtrauc reklāmas. Un tas arī nav nekas neparasts, ja cilvēks reklāmas iespaidā bieži vien arī iegādājas kādu preci un agrāk vai vēlāk nonāk pie secinājuma, ka naudu izdevis veltīgi.
Žēl veco cilvēku, kuri stāsta, ka noticējuši kādam brīnumlīdzeklim reklāmā, un to iegādājušies samaksājot ne jau mazo summu. Tikai brīnumlīdzeklis bieži vien tā arī nav palīdzējis. Ja reklāmas nemelotu, tad ieguldot savas finanses par attiecīgiem pirkumiem, mēs visi būtu veseli un laimīgi.
Nenoliegšu, cik cilvēku, tik versiju un iespējams kāds var stāstīt arī pretēju pieredzi.
Bet stāsts šoreiz ir par meliem un patiesību. Tas ir nožēlojami, ja meli kļūst par normu ne tikai reklāmās, bet visur citur. Kādam meli kļūst par normu, lai izdzīvotu. Gadījums, kuru tagad pastāstīšu ir patiess, bet par meliem. Kāda tirgus sieva centās iestāstīt pircējai, ka kurpes, kuras viņa aplūko ir tieši kā uz viņas kāju. Sieviete nēsā 37. izmēra apavus, bet “iesmērēt” viņai centās 42.izmēra vīriešu sandales. Amizanti un tajā pašā laikā traģiski, jo sieviete meklēja apavus, ko nelaiķim vīram uzvilkt zārkā. Gadījums gan nenotika Gulbenes tirgū.
Mēs bieži vien brīnāmies, kāpēc cilvēki melo. Bet ko tur brīnīties, ja visapkārt melo un par visu ko melo. Melo galvenokārt tāpēc, lai gūtu labumu sev, izliktos par labāku nekā ir un tā joprojām un tā tālāk, iemeslu meliem ir daudz. Ja meli nenodara ļaunu, tad jau nekas, smagāk – ja mēs meliem noticam, arī tiem, ko melojam paši sev.
