Pirmie lomi Gulbenes novadā
Makšķerniekiem 1.maijs ir ļoti gaidīts datums, jo tā ir spiningošanas sezonas atklāšanas diena. Arī Gulbenes novada ūdenstilpēs 1.maija rītā varēja sastapt daudz spiningotāju.
Veiksmīga sezonas atklāšana izvērtās Beļavas pagasta iedzīvotājam Jolantam Bukovskim un gulbenietim Ivaram Jurciņam, kuri sezonu atklāja Ušura ezerā.
Jolants stāsta, ka Ušura ezerā 1.maijā bija 31 laiva, turklāt katrā laivā bija vidēji pa diviem cilvēkiem. “Man katru gadu labi veicas gan sezonas atklāšanā, gan arī pēc tam, jo Ušura ezers taču jau ir zināms. Arī šoreiz diena izvērtās ļoti veiksmīga. Abi ar Ivaru izvilkām astoņas līdakas, viņš – piecas, es – trīs. Ivaram lielākā līdaka bija 6,5 kilogramus smaga, man – 2 kilogramus smaga. Tiesa, viena apmēram piecus kilogramus smaga aizgāja. Man pirmās četras līdakas norāvās, tikai pēc tam sāku vilkt – laikam jau treniņš sākumā bija vajadzīgs,” smejoties saka Jolants. Viņš atklāj, ka paziņām, kas arī spiningojuši Ušura ezerā, arī esot izdevies tikt pie labiem lomiem, piemēram, vienam paziņam četru līdaku kopējais svars esot bijis septiņi kilogrami. Bija gan arī tādi, kas mājup devās tukšā. “No rīta purva galā bija 21 laiva, taču nevienam īpaši neveicās. Mums savukārt ir savi dziļumi, savas vietas, kur spiningojam. Kad paziņas pamanīja, ka mums veicas, ap mums vien grozījās, arī cerot uz labu lomu,” stāsta Jolants.
1.maijā arī citās novada ūdenstilpēs – gan ezeros, gan arī upēs – bija sastopami spiningotāji. Jolants gan zina stāstīt, ka citviet copmaņiem nemaz tik labi neesot veicies.
Ieilgušā pavasara dēļ, kad gaisa temperatūra ne par ko negribēja „plusoties”, aizkavējās arī līdaku nārsts. Nemaz nebrīnīšos, ka maija pirmajā nedēļā vēl ķersies līdaku mammas ar ārā līstošu ikru lietiem. Ja nu tomēr kādam vēl sirdsapziņa ir, tad līdakas ar piebriedušiem punčiem varbūt tomēr laižam atpakaļ. Tās dos miljoniem pēcnācēju, no kuriem jau tāpat izdzīvo labi ja 10 procenti. No tā visa vēl daļa tiek kanibāliski apēsta no savu ciltsmāsu un brāļu puses, bet daļu atlasa maliķi vai gaļenieki. Līdz ar to no atlikušajiem procentiem paliek labi ja procents.
Ezeros līdakas sākuma posmā vēl noteikti būs seklajos rajonos, kur ūdens tomēr manāmi siltāks, tāpēc lietā liksim pretzāļu āķus un gumijas zivtiņas. Tā kā zāle vēl ir tikai pusūdenī, tad lieti noderēs peldošie vobleri, ar kuriem var iesākt itin kārdinošu spēli, kas liks pat visslinkākajai „zobenei” izlīst no saules iesildītas vietiņas. Pavasarī arī nemēdz būt kā vasarā, kad labāk ķeras agri no rīta vai pievakarē. Tagad viss notiek visas dienas garumā.
Uz dīķiem pēc karpām
Karpas ķeras. Vajag tikai pareizi sagatavot iebarojamo barību, kā arī atrast pareizo ēsmu. Nav obligāti jābūt karpu barībai. Tikpat labi noderēs jebkura baltai zivij domātā, tikai jāpieliek klāt ķiploku granulas, grauzdētas kaņepes un kukurūzas graudi. Tas ir tas, kas karpai tagad vēsā ūdenī ļoti patīk. Man šajā laikā vienmēr vislabāk ir veicies, ja uz āķa ir pārītis naktstārpu. Protams, nelietoju lielus āķus un pilnīgi pietiek ar 4. – 6. numuru. Kā tur var uzvilkt divus pamatīgus naktstārpus? Pirmo uzveram kā meža zemeni uz smilgas, bet otrs paliek uz āķa. Tas pirmais metiena brīdī tāpat noslīdēs otrajam virsū un izveidosies skaists gaļas kumoss.
Pavasara sākumā cerēt uz ko lielu diez ko nevajadzētu, ja vien neizdodas vēl snaudošai desmitniecei piemest pie paša deguna. Pārsvarā parasti ķeras karpas līdz pieciem kilogramiem. Taču, ja uztrāpa uz vietu, kur bariņš uzturas, tad atliek vien steidzīgi iebarot un loms būs garantēts. Kā jau minēju, šajā laikā karpas uzturas baros.
Pirms iesākt copi, būtu vēlams pusstundiņu noziedot, vērojot un klausoties visā tajā, kas varētu nodot karpu atrašanās vietu, citādi jūs varbūt copēsiet zonā, kur karpu vispār nav. Tas ir pierādījies ļoti daudz reižu, un šī ziedotā pusstunda atmaksāsies.
Upēs velk uz nebēdu
Līņi ezeros vēl nebūs, un tiem, kas domā dienā pamētāt spiningu un vakarā iesēsties uz līņu vietu, nāksies vēl pagaidīt. Savukārt upēs šo skaistuli velk uz nebēdu. Galvenais atrast klusu bezstraumes līci. Tai nebūt nav jābūt kārtējai bedrei. Pilnīgi pietiek ar metra dziļumu. Līnim gan ļoti nepatīk ūdens svārstības. Tiklīdz kaut kur ir nolijis tā pavairāk lietus un upē ir pacēlies līmenis, tā līnis kaut kur pazūd. Taču nav ko skumt, jo, atgriežoties līmenim ierastajās vietās, tur sarodas arī līņi un jau krietni lielākā pulciņā. Šis ir arī tas laiks, kad līņi labprātāk barojas dienas gaišākajā daļā, pieķerot klāt vien tumsas pirmās stundas. Droši vien tas ir saistīts ar saules sasildīto ūdeņu virsējiem slāņiem, jo nereti šīs sugas zivis, tāpat kā karpas, savu atrašanās vietu nodod klusām, „nodelfinējot” pa ūdens virsējo slāņu spoguli. Arī pavasarī līnis ir jāpiebaro. Ļoti labi strādā jau pazīstamās līņu barības “Stil”, “N-GMIX”, “Salmo”.
Pie iebarojamās barības vēlams klāt pielikt arī sakapātas sliekas vai to atraktorus. Īpatnība, ar ko līnis atšķiras pavasarī no citām lielākām zivīm, ir tā, ka, cik labi tas iekāros naktstārpu, tikpat labi neatteiksies no pāris baltajiem un motiļiem. Tā teikt, ka tik ēdamais. Nav svarīgi, cik kumoss liels.
