Jau šajā mēnesī Gulbenē notiks Ģimeņu svētki, kad atkal vairākās nominācijās tiks godinātas novada un pilsētas ģimenes. Starp svētku organizatoriem ir arī gulbenieši Maija un Aivars Oši. Šoreiz par lielākajām vērtībām ģimenē runājām tieši ar viņiem.
“Man nav nekā svarīgāka par ģimeni. Tā man ir viss. Saprotot, cik ģimene ir dārga man, vēlos, lai arī citiem ģimenē viss ir kārtībā, lai cilvēki saprot, cik ģimene ir liela vērtība,” saka Maija.
“Mūsdienās bieži tiek piesaistīti psihologi, psihoterapeiti un citi speciālisti, lai kaut kādā veidā gan jauniešiem, gan viņu vecākiem uzsvērtu ģimeniskās morāles vērtības, bet, manuprāt, psihologi strādā tikai ar sekām, nevis ar cēloņiem. Abi ar Maiju piederam paaudzei, kas vēl atceras, kā vecmāmiņas un vectētiņi arī padomju gados, kad kristietība bija aizliegta, mācīja saviem bērniem un mazbērniem Dieva baušļus, piemēram, “tev nebūs zagt”, jo tas ir slikti. Jau bērnībā ir jāieliek pamats visam labajam, jo tad cilvēks arī pieaudzis sapratīs, ka, darot kaut ko nelāgu, viņš saņems pelnīto algu. Diemžēl šodien mūsu jaunatnei ir tikai sava patiesība. Nepareizu rīcību bieži vien mēdz attaisnot ar vārdiem “es gribēju..”. Tāpēc, organizējot Ģimenes svētkus, mēs balstāmies uz kristīgām vērtībām. Mums gribas, lai cilvēki aizdomājas par tām,” prāto Ai-vars.
Iespēja salīdzināt modeļus
Maijai un Aivaram abiem šī ir otrā laulība, tāpēc viņiem ir iespējams salīdzināt, kāda katram agrāk bijusi ģimene bez Dieva, kāda ir ar Dieva svētību veidotā, jo abi satikušies un pirmo reizi viens otru ieraudzījuši draudzē. “Mēs savu ģimeni patiešām būvējām uz principiem, ko saka Dieva vārds. Tas ir pavisam citādāk. Divi cilvēki satiekas un iemīl viens otru. Patiesa mīlestība patiešām ir Dieva brīnums. Tu nesaproti, kāpēc tev patīk tieši tas cilvēks un neviens cits. Domāju, ka tas tiešām ir Dievs, kas dod šo iespēju vienam cilvēkam atrast to otru – īsto. Tā jau saka, ka pasaulē ir divas pusītes, kurām tikai ir jāsatiekas. Rodas mīlestība, kas viņus savieno. Veidojas kopdzīve un ģimene,” prāto Maija. Viņa nenoliedz, ka iemīlēšanās periods pāriet un sākas ikdiena, bet spēks, kas satur divus cilvēkus kopā, ir spēja mīlēt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir. “No savas pieredzes esmu sapratusi, ka manos spēkos nav pārveidot otru cilvēku. Kāpēc man to arī vajadzētu darīt, jo es taču viņu iemīlēju ar visiem viņa trūkumiem un labajām īpašībām,” ir pārliecināta Maija. Aivars, papildinot sievas domu, atceras teicienu par kādu sievieti, kura desmit gadu laikā centusies izmainīt savu vīru, bet pēc desmit gadiem pateikusi, ka tas nav tas vīrietis, kuru viņa iemīlējusi pašā sākumā.
Uzstādījis ultimātu Dievam
Abi atzīst, ka sākotnēji nebijis viegli pieņemt lēmumu dibināt jaunu ģimeni. Aivars, kurš ir rīdzinieks, pirmajā laulībā aizvadījis piecus gadus. Pēc tās iziršanas, viņš sapratis, ka cilvēkam nav labi būt vienam. “Tad es lūdzu, Tēvs, ja tu pats tā esi teicis, tad parādi, kurš tad ir mans īstais cilvēks, jo es nevēlos spēlēties ne ar savu, ne citu cilvēku sirdi un likteni. Biju sācis kalpot arī baznīcai un nodarboties ar mūziku. Vakari bieži vien tika atvēlēti mēģinājumiem, tāpēc lūdzu Dievam, lai arī man domātā sieviete ir tajā pašā vidē, citādāk pa kuru laiku mēs vispār būsim kopā,” atceras Aivars. ”Mūs vieno mūzika un kalpošana Jēzum Kristum,” piebilst Maija.
Uzdāvina dziesmu savai rozītei
Ošu ģimenē ir četri bērni. Maijai no pirmā laulības ir dēls Haralds un meita Justīne. Haralds jau izveidojis savu ģimeni. Šogad,1.janvārī, Maija un Aivars kļuvuši par vecvecākiem mazdēlam. “Pagaidām Haralds ar savu ģimeni dzīvo kopā ar mums, kamēr aprod ar vecāku statusu, bet mums tas netraucē,” priecājas Maija. Viņas meita Justīne studē Sporta akadēmijas 3.kursā. Savukārt abu kopīgā vienpadsmit gadus vecā meita Sāra šogad beigs 4.klasi, bet dēlam Simsonam ir astoņi gadi. “Kad gaidījām pirmo bērniņu, Dievs mums sākotnēji iedeva divus vārdus. Zinājām, ja būs puika, tad sauksim par Simsonu, ja meita – par Sāru,” stāsta Aivars.
Domājot par bērnu nākotni, Aivars joko, ka genofonds esot padarījis savu, jo Sāra no vecākiem esot mantojusi muzikalitāti un atraktivitāti. Simsons turpretim esot ļoti sportisks. Arī Aivaram jaunībā nācies izdarīt izvēli starp sportu, proti, riteņbraukšanu, basketbolu un Austrumu cīņām un mūziku. Aivars izvēlējies mūziku. Viņš raksta gan dzeju, gan sacer mūziku. “Man ļoti patīk Aivara dziesmas. Viņš arī man dzimšanas dienā uzdāvināja dziesmu. Tā ir dāvana visam mūžam. Kad vīrs izdeva pirmo dziesmu disku, bērni to vien klausījās un dziedāja līdzi,” priecājas Maija. Ikdienā viņi cits citu apvelta ar mīļvārdiņiem, piemēram, Maija Aivaru sauc par dārgumiņu, bet viņš Maiju – par rozīti. “Tad, kad Maiju bildināju, baznīcā bija pasākums. Skanēja lēna dziesma. Maija jau bija radusi vietu manā sirdī, sapratu, ka viņa būs mana sieva. Uzlūdzu viņu uz deju. Teicu, ka viņa ir skaista rozīte, bet katrai rozītei ir vajadzīgs savs dārznieks, kas to koptu. Jautāju, vai viņa kļūs par manu sievu. Maijas atbilde mani nedaudz šokēja. Viņa atbildēja, ka ir gatava kļūt par manu sievu, ka Dievs viņai to jau ir parādījis,” atceras Ai-vars.
Runājot par ģimenes tradīcijām un svētku sajūtu, Maija bilst, ka viņai lielākie svētki vienmēr ir tad, kad visi ir mājās. “Tā ir vārdos neaprakstāma laimes sajūta,” viņa saka. Aivars par visskaistākajiem un mīļākajiem uzskata Ziemassvētkus. Tie ir divkārši svētki, jo tieši Ziemassvētkos ar mācītāja svētību abi apprecējušies. Šajos Ziemassvētkos abi svinēs 12. kāzu jubileju. “Laulības baznīcā Dieva priekšā uzliek atbildību par otram cilvēkam doto solījumu, par to, ka ir jākopj šīs ģimenes saites. Jebkurā ģimenē mēdz būt dažādi pārbaudījumi. Dievs ir vārds. Mūsu laikā daudzas ģimenes izirst, bet ar ticību daudzas tiek saglabātas,” saka Aivars. Arī Ošu ģimenei nācies tikt pāri pat dramatiskiem pārbaudījumiem, bet Maijai vienmēr palīdzējušas pozitīvas domas. “Es nekad nedomāju, ka var notikt kaut kas slikts. Vienmēr ticu labajam. Šī ticība nāk no maniem vecvecākiem un vecākiem. Dzīve ir dzīve. Nekad viss nav ideāli, bet vienmēr ģimenē visu vajag izrunāt, nevis paturēt sevī,” domā Maija.
Viens otru papildina
Robežas, kādas bērniem jāievēro, ģimenē nosaka Aivars, bet Maija ir tā, kurai var izsūdzēt visas bēdas. “Uzskatu, ka ģimenē, arī bērnus audzinot, ir jābūt līdzsvaram, jo ģimeni taču veido divi cilvēki, kuri viens otru papildina. Mūsu ģimenē manas stiprās puses ir Aivara vājās puses un otrādi. Kādas tās ir, to gan neatklāšu,” smejas Maija. “Sievai piemīt manis Dievam lūgtā lēnprātība un spēja mani apstādināt, ja ar karstu galvu gribu skriet sienā. Es mēģinu viņas teiktajā ieklausīties, jo Maijai piemīt sievietes gudrība un liela atbildības sajūta par ģimeni un bērniem,” saka Aivars.
