Kas ir pirmais, kas ienāk prātā, dzirdot vārdus “atkarība no tehnoloģijām”? Vai automātiski iedomājaties cilvēku, kurš stundām ilgi sēž pie datora un spēlē kaut kādas spēles vai vienkārši sērfo internetā? Ja atbilde ir “jā”, tad varbūt ir vērts aizdomāties nedaudz dziļāk.
Tā kā vēl esmu skolniece, tad bieži gadās situācijas, kad skolā jāveido kādas prezentācijas. Tās, protams, tiek veidotas datorā. Kurš gan to vairs dara kā citādāk?
Vislabākais variants bieži vien izrādās dators, nu kaut vai tāpēc, lai citi nepadomātu, ka neproti ar to rīkoties. Tā nu pienāca laiks grupiņā ar klasesbiedriem gatavot kārtējo prezentāciju. Protams, tā tika izveidota, viss bija kārtībā un tad pienāca diena, kad bija jārunā klases priekšā. Visa grupiņa piegājām pie skolotājas galda jau gatavi runāt, bet tad pēkšņi izrādījās, ka inpernets neiet.
Sapriecājos, ka man prezentācija bija telefonā, bet jau nākamajā brīdī atklājās, ka datoram nav bluetooth. Nu labi, jāmēģina caur USB! Bet atkal nekā, telefonu dators neņēma pretī. Atcerējos, ka telefonam taču ir arī atmiņas karte un tā kā līdzi bija arī tās adapteris, tad nekādu problēmu to ielikt datorā nav, bet tomēr…atkal nekā. Karti nevarēja atvērt vaļā.
Beigu beigās jau dabūjām prezentāciju datorā, bet tas viss kopumā prasīja vairāk nekā 20 minūtes. Tā ir puse no mācību stundas, bet mēs taču nevarējām runāt klases priekšā bez prezentācijas, tas taču nav tik labi, kā ar to.
Un ko tad es vēlējos pateikt? Nekāds atklājums jau tas nav – cilvēki ir atkarīgi no tehnoloģijām. Tam obligāti nav jānozīmē stundām ilgu sēdēšanu pie datora. Kādā pavisam ikdienišķā situācijā var izjust to, cik stipri no tām esam atkarīgi, cik ļoti mums tās dažkārt vajadzīgas.
