Nupat mani patīkami pārsteidza ziņa, ka kādas Lielbritānijas tūrisma kompānijas interneta aptaujā par pasaulē visskaistāko valsti līderos pārliecinoši ierindojas Latvija, otrajā vietā – Meksika, pēc tam – Turcija. Dīvaini, ka mūsu mazā valsts pie Baltijas jūras apsteidz palmu ieskautās balto smilšu un zilo lagūnu pludmaļu īpašnieces.
Arī es viņiem simtprocentīgi piebalsoju un kaut vai šobrīd par to priecājos (aptauja ilgst līdz 18.maijam). Esmu starp tiem, kas savā atvaļinājumā labprāt dodas Latvijas ceļos. Nedainošu par savas dzimtenes krāšņumu, vien teikšu, ka zilie ceriņu mākoņi maijā, madarainās pļavas jūnijā, medainās liepziedu alejas jūlijā, zilās linu un dzeltenās rudzu druvas augustā, zeltainais rudens pakalnos un sarmotie ziemas rīti Latvijā personīgi man atsver visu pasaules eksotiku. (Šoreiz lai izpaliek indīgie komentāri internetā par sliktajiem Latvijas ceļiem, pamestajiem laukiem un zaglīgajiem politiķiem, jo vienmēr atradīsies tādi, kas neredz nekā laba un skaista). Vien teikšu, ka arī citur pasaulē pietiek savu melnumu. (Pat Saulei ir plankumi!) Piekrītu, uz brīdi paciemoties citur pasaulē – brīnišķīgi un aizraujoši, bet…
Pērnvasar, ceļojot pa Eiropas valstīm, man līgo “ugunskurs dega” sarkanu puķu dobē Slovākijas pilsētā Popradā pie Tatru kalniem. Mēs, latviešu tūristi, ar līgodziesmām, līdzi vestu sieru un alu centāmies būt Jāņunakts izjūtās. Tās tobrīd bija mūsu ilgas pēc Latvijas. Slovāki mūs saprata. Es nesaku, ka citur nav jauki un skaisti. Ir! Bet nekur nav tik labi kā mājās…
