“Dzirksteles” pastkastē atradām ar roku rakstītu sludinājumu. Uz papīra lapiņas glītā rokrakstā bija izteikts piedāvājums: “Pārdodu savu vīrieti!!! Augums – 1,85 metri, svars – 78 kilogrami. Zvani!” Bija norādīts arī mobilā tālruņa numurs, kuru saprotamu iemeslu dēļ nenosaukšu. Un ne jau tāpēc, ka piedāvājums pārāk vilinošs.
Atzīšos, ka vairākas reizes mēģināju piezvanīt uz šo numuru, lai noskaidrotu, cik nopietns ir šis sludinājums, un, ja tas ir reāls, kam ir izteikts piedāvājums – interesentei/interesentam. Svarīgi arī, vai tā ir reģistrēta uzņēmējdarbība, vai par to tiek maksāti nodokļi, vai pakalpojuma sniedzējs ir produktīvajā vecumā un vai viņš iziet regulāras medicīniskās apskates utt.
Jūs teiksiet – kāds naivums manos gados… Nesakiet vis. Ar ko Gulbene sliktāka par Rīgu? Tur jau sen ir ne tikai pērkamas sievietes, bet arī vīrieši! Ar ko citu gan lai nodarbojas ļaudis, kuri vairs netic iepriekšējo paaudžu vērtību sistēmai, ļaudis, kuriem nav nekādu iespēju Latvijā atrast darbu, kas būtu ienesīgāks un aizraujošāks par prostitūciju?
Var jau būt, ka minētā sludinājuma autore ir pievilta sieviete, kura šādā veidā ir gribējusi atriebties (gluži kā tajā populārajā humora izrādē “Pērku jūsu vīru”), sieviete, kurai liekas, ka normāla vīrieša dabiskais aicinājums ir sargāt ģimeni, Dzimteni, vārdu sakot – būt karavīram. Kā tikt galā ar vīrišķības deficītu? Lūk, arī viens no priekšlikumiem – to pārdot/pirkt! Kā nekā esam patērētāju sabiedrība! Bet ko gan šajā situācijā var palīdzēt “Dzirkstele”? Atbilde ir miglā tīta.
