Cilvēks ik pa laikam vēlas piedzīvot intensīvu emociju uzlādi un izlādi. Ikdienā tas izdodas reti – jāved bērns uz skolu, jāiet uz darbu, jātīra māja un jāmazgā trauki. Iespējams, kāds tikai reizi mūžā spēj ziņot par lielu prieku. Savukārt, skatoties, piemēram, sporta spēli, emocijas izpaužas pilnā spektrā – no liela prieka līdz agresijai un milzīgām dusmām. Ne velti fani spēj visu nakti priecāties par savas komandas uzvaru vai vīlušies sarīkot lielus grautiņus pilsētas ielās.
Šis adrenalīns jeb ķermeniskā uzlādēšanās un izlādēšanās pievelk. Kāds to atrod, lielā ātrumā traucoties ar auto. Cits kvalitatīvā meditācijā, kad iespējams piedzīvot gan dziļas skumjas, gan ekstātisku prieku. Vēl kāds skatās meksikāņu seriālus. Arī lietojot narkotikas, tiek panākts izmainīts prāta stāvoklis un parādās piesātinātas emocijas, kad šķiet – lidoju gaisā un redzu krāsainas puķītes. Taču tas rada atkarību un ir kaitīgi. Savukārt fanošana par sportu ir labs un legāls veids, kā izlādēties.
Protams, arī fanojot var iekrist pārmērībās, jo fanošana ieved nedabiskajā. Jāsaprot, ka spēle ir spēle. Tā nav reālā dzīve. Taču, ja «ikdienību» nevar izturēt, meksikāņu seriālus, futbola, hokeja vai basketbola spēles vajag vēl un vēl.
Ja ģimenē kāds ir kaislīgs sporta līdzjutējs, bet otrs to neatbalsta, rodas attiecību trauksme. Piemēram, pēkšņi sieva izjūt greizsirdību pret futbola spēli, jo tā spēj vīru aizraut vairāk nekā viņa. Tomēr labāk būtu atbalstīt šo vīra fanošanu. Labāk lai viņš izfanojas un izbļaujas spēlē, nekā meklē trūkstošās emocijas citās attiecībās. Pirmajos trīs mēnešos tajās taču valda tas pats, kas futbolā – satraukums, liela kaisle, prieks, kā arī agresija. Tomēr vēl labāk, ja arī sieva ieinteresētos par sporta veidu, par kuru fano vīrs, un abi kopā pārdzīvotu šīs emocijas.
