Pirms 34 gadiem, braucot no Rīgas raudzīt savu pirmo un līdz šim arī vienīgo darbavietu, biju apņēmusies redakcijā nostrādāt trīs obligātos gadus, kā to diktēja toreizējā valsts sadale. Toreiz pat iedomāties nevarēju, ka nelielā redakcija, kas 1978.gadā atradās Rīgas ielas 49.nama telpās, kur šodien atrodas veikals “Laima” un frizētava “Kredo”, kļūs par manām otrajām mājām. Vienmēr, kad veru šī veikala durvis, atmiņā ataust rakstāmgaldi un kolēģi, kuri uz baltajām papīra lapām virknēja vārdu pie vārda, teikumu pie teikuma, lai tad, kad kārtējais materiāls bija uzrakstīts, to iesniegtu redaktorei un tālāk nodotu pārrakstīšanai uz nelielas rakstāmmašīnas, kas vēl šodien glabājas “Dzirksteles” redakcijā. Toreiz neviens pat iedomāties nevarējām, ka ierastās lodīšu pildspalvas kādreiz nomainīsim pret datoru klaviatūras taustiņiem. No redakcijas pārrakstītie materiāli tika nesti uz tipogrāfiju, kas atradās Rīgas ielā 39. Savulaik ēkas augšstāvā atradās arī redakcijas pirmā mītne.
Pārdzīvo vairākus jurģus
Kad rajona izpildkomitejai tikušas uzceltas savas telpas, “”Dzirksteles” redakcija no tipogrāfijas telpām pārcēlusies uz rajona izpildkomitejas iepriekšējo mitekli Rīgas ielā 47. Redakcijai tikušas atvēlētas telpas nama 2.stāvā. Rīgas ielā 47. nams, tautā saukts par “tupeļbodi”, jo savulaik tur atradusies apavu tirgotava, piecdesmitajos gados bijis rajona kultūras nama aizstājējs, kur bijušā veikala vietā tikusi ierīkota neliela zāle. Apavu tirgotava šajā ēkā atgriezusies vēlreiz, kad durvis vēris veikals “Kvadrāts”. Tad, kad partijas rajona komiteja pārcēlusies uz savu jaunuzbūvēto ēku Ozolu ielā, “Dzirksteles” redakcija tikusi pie tās bijušajām telpām Rīgas ielas 49.nama apakšstāva labajā pusē. Kārtējie jurģi 90.gadu sākumā svinēti, redakcijai pārceļoties uz partijas komitejas telpām Ozolu ielā 2a. “Tas atkal bija augšstāvs, atkal gaitenis pa labi. Var teikt, ka laikraksts ir dzīvojis un dzīvo teritorijā ap jauno pulksteni, ap centra vietu, jo tur ilgus gadus atradās arī avīžu kiosks,” uzskata Silvija Platkāje (“Dzirksteles” redaktore no 1967. – 1988.gadam).
Bijušās partijas komitejas telpās, kas pēc dažiem gadiem pārtapa mūsdienīgā birojā, lai visi redakcijas darbinieki atrastos vairāk vienkop, kopā esam pavadījuši daudzus gadus. Kārtējos jurģus redakcija piedzīvoja 2008.gada maija sākumā, kad ievācāmies jaunās telpās O.Kalpaka ielā 27a viesnīcas “Gulbene” 4.stāvā.
Rubrikas joprojām sasaucas
“Dzirkstele” ir pieredzējusi divu rajonu apvienošanu lauksaimniecības ražošanas pārvaldē, bijusi Latvijas Komunistiskās partijas Gulbenes rajona komitejas un rajona darbaļaužu deputātu padomes orgāns. Par ko liecina īpaša rubrika “Vietējās padomēs”, kur regulāri tikusi atspoguļota padomju dzīve. Savukārt partijas komitejas diktāts nosacījis, ka obligāti ir jāpublicē informācija par partijas pirmorganizāciju un pašas rajona komitejas darbību. Šim atspoguļojumam bija rubrika “Partijas dzīve“. Bija arī rubrikas, piemēram, “Mums raksta”, Literārā lappuse, “Skolu dzīve” , “Sestdienas kriksis” un citas. “Dzirksteļu spiets” par savu rīcību aizdomāties lika daudziem tajā iekļuvušajiem nekārtību cēlājiem.
Ausma Dziedātāja, kura redakcijā nostrādājusi 40 gadus, laikrakstā galvenokārt atspoguļoja skolu dzīvi un ar jaunatnes audzināšanu saistītās tēmas. “Tolaik avīzē bija rubrika “No pedagoga piezīmju bloknota”, kur plānveidīgi vismaz reizi mēnesī bija arī viens problēmraksts. Autori bija skolu pedagogi, ar kuriem man bija cieša sadarbība. Protams, bija arī atsevišķa lappuse pionieriem un komjauniešiem. Brīnišķīgus problēmrakstus rakstīja Jānis Zvaigzne, būdams Litenes pamatskolas direktors,” atceras A.Dziedātāja. Joprojām neaizmirstamas atmiņas viņai saistās ari toreizējo redakcijas kolektīvu, kur valdījis princips “viens par visiem, visi par vienu”. “Darbinieku atvaļinājuma laikā vienā vasarā vienu mēnesi “Dzirksteli” izdevām tikai divatā ar Gunāru Vieglo. Es rakstīju, fotografēju, biju korektore. Savukārt Gunārs veica redaktora pienākumus, vāca un sagatavoja materiālus. Mēs pierādījām, ka arī divi radoši cilvēki spēj izdot avīzi. Ne vienu reizi nenokavējām avīzes iespiešanas laiku, jo bijām mācīti vienmēr būt precīzi un noteikti,” stāsta A.Dziedātāja.
Redaktore S.Platkāje lielu uzmanību pievērsa avīzes valodas kultūrai. “Īpašs palīgs šinī ziņā bija Žurnālistu savienība, kas regulāri ik mēnesi piedāvāja iespējas mācīties. Pēc tam savā izdevumā ieviesām valodnieku diktētas prasības un ņēmām vērā viņu ieteikumus. Redakcijai bija laba sadarbība ar valodniekiem, kuri piedalījās žurnālistu radošajās apvienībās un analizēja avīzes valodu un kļūdas,” viņa atceras.
Kļūdīties bija nepieļaujami
Anda Enika, kurai „Dzirkstele” bija otrā darbavieta pēc augstskolas beigšanas, “Dzirkstelē” nostrādāja divdesmit gadus gan kā grāmatvede, gan arī vēlāk kā uzņēmuma direktore. “Sākums – tas bija PSRS laiks ar tam laikam raksturīgajām iezīmēm. Daudzas lietas un notikumus nedrīkstēja atspoguļot, kā arī kļūdīties bija nepieļaujami. Kā vienu no kurioziem atceros, kad Čerņenko laikā viss laikraksta metiens tika nodrukāts ar tekstu „bieds Čerņenko”, kur bija pazudis burts „r”. Toreizējais laikraksta redaktors Ojārs Sirmais (“Dzirksteles” redaktors no 1988. – 1990.gadam) to laikus pamanīja un paspēja apturēt laikraksta nonākšanu pie lasītāja, citādāk nevar zināt, kā tas būtu beidzies. Gadu gaitā notika daudzas pārmaiņas gan uzņēmuma struktūrā, gan laikraksta saturiskajā un vizuālajā ziņā. Atceroties to laiku, nāk atmiņā tie brīži, kad domājām, kā laikrakstu padarīt pievilcīgāku lasītājam. Meklējot jaunas iespējas drukāt laikrakstu kvalitatīvāku, 1995.gadā sākām sadarbību ar Rēzeknes uzņēmumu „Latgales Druka”. Ar spilgtām emocijām atceros to brīdi, kad stāvējām pie jaunās iespiešanas iekārtas un vērojām drukāšanas speciālistu darbu, kad tur sāka drukāt pirmo laikraksta krāsaino numuru. Tagad informācija vairāk tiek gūta no elektroniskajiem saziņas līdzekļiem un laikraksti iznāk daudz mazākos metienos nekā agrāk, tomēr domāju, ka rakstītajai presei būs nozīmīga loma arī turpmāk,” viņa ir pārliecināta.
Pučs bija drauds arī avīzei
“Dzirkstele” ir mainījusies līdzi laikam, kļūstot gan par sabiedrību ar ierobežotu atbildību, gan izaugot par reģionālo preses izdevumu. Līdzi laikam mainījies arī laikraksta tehniskais izpildījums. “Sākotnēji tipogrāfijā tas bija rokas salikums, kad no burtenēm veidnē tika likts ik burts. Solis pretim modernizācijai bija linotipa viena rindlējēja mašīna. Strādāt kļuva ātrāk, kad tikām pie diviem linotipiem. Viena laikraksta lappuse tapa divreiz: viena puse apžuva, tad iespiedmašīnā laida otru – balto – pusi. Iespiedēji mašīnu darbināja tik tūkstoš reizes, cik liela bija avīzes tirāža,” atceras S.Platkāje. Var sacīt, ka jauna “ēra” sākās tad, kad par laikraksta redaktori, nomainot šajā amatā nu jau viņsaulē aizgājušo Ojāru Sirmo, kļuva Ilona Vītola (redaktore no 1990. – 1995.gadam), kura šodien ir Vītola izdevniecības redaktore. Viņas darbība noritēja laikā, kad mainījās ne tikai avīzes iespiešanas tehnoloģijas, bet arī varas struktūras. “Avīzes iespiešanā rokas salikumu nomainīja datorsalikums. Braucām uz Rīgu, kur vienojāmies ar firmu, kas mums izveidoja Latvijā pirmo datoru komplektu, lai varētu izveidot avīzes salikumu. Pirmo avīzi taisījām nedēļu, tās salikšanu uzticot datorspeciālistam Salvim Kļaviņam. Viss izdevās ļoti veiksmīgi. Tolaik mainījās arī rajona vadība, mainījās iestādes un organizācijas. Par rajona padomes priekšsēdētāju strādāja Guntis Blūms, kuru nomainīja Nikolajs Stepanovs. Būdama redaktore, ļoti cieši sadarbojos ar šiem cilvēkiem, risinot dažādus organizatoriskos jautājumus, kā arī apspriežot notikumus, kurus avīzē vajadzētu vairāk aktualizēt. Gulbenes pilsētas domi vadīja Mārtiņš Kokars. Tolaik mainījās arī redakcijas atrašanās vieta. Sākām strādāt bijušajās partijas komitejas telpās. Nodibinājām arī paši savu uzņēmumu SIA “Dzirkstele”,” stāsta I.Vītola. Pati atceros, ka spilgta tā laika epizode ne tikai man personīgi, bet visam kolektīvam bija puča laiks. Nebijām droši par to, kas mūs sagaida. Vai varēsim turpināt izdot avīzi. Sapratām, ka nekādā gadījumā redakcijā nedrīkst atstāt datorus, tāpēc uz laiku tie tika paslēpti drošā vietā, lai galējas nepieciešamības gadījumā informētu cilvēkus par notikumiem. Satraukti sekojām visam Rīgā notiekošajam. Satraukumu radīja arī karaspēka kustība rajona teritorijā. I.Vītolas laikā pirmo reizi rīkojām Preses balli, kas pamazām izvērtās par ļoti gaidītu pasākumu. Mazās preses balles notika arī pagastos. Ar radošu ievirzi notika Bērnu svētki un citi pasākumi. Tajā laikā līdz ar ierasto “Dzirksteli” tika izdota arī “Vakara Dzirkstele”, kurā daudz brīvākā formā izraudzījāmies tēmas un veidojām materiālus.
Cik daudz toreiz spējām!
Savukārt Māra Matisone (redaktore no 1995. – 2002.gadam) ir stāvējusi pie laikraksta modeļa pārmaiņu šūpuļa, pārņemot labākos Rietumu žurnālistikas speciālistu ieteikumus. M.Matisones laikā “Dzirkstele” kļuva par “Dienas” meitas uzņēmumu. Tolaik mācījāmies visi. Nenācās viegli strikti atdalīt viedokļus no ziņām, atbrīvoties no liekvārdības un citiem ieradumiem. “Dzirkstelē” parādījās lielāki un izteiksmīgāki virsraksti, īsziņas, atvērumi, fotogrāfiju dažādība. Laikraksts tika veidots stilistiski ieturēts, pieradinot lasītāju pie noteiktas kārtības, kādi materiāli kurā lappusē izlasāmi.
“Viens no galvenajiem aspektiem, kāpēc pakāpeniski “padevāmies” “Dienas” kārdinājumam strādāt zem šā koncerna karoga, bija izaugsmes iespējas, ko toreiz mums solīja bijušais AS “Diena” prezidents Arvils Ašeradens. Toreiz strauji attīstījās jaunās tehnoloģijas, auga arī avīzes redakcionālās prasības. Un, lai tiktu līdzi visām novitātēm, bija daudz jāmācās. Un to mēs arī cītīgi darījām. Tā kā “Diena” bija pakļauta Zviedrijas avīzes koncernam (arī “Dienas” valdes galvgalī bija zviedri), tad bija jāmācās strādāt zviedru manierē. Braucām uz Zviedriju lūkot, kā to dara. Arī kolēģi no Zviedrijas brauca pie mums uz Rīgu un Gulbeni rādīt, stāstīt un mācīt, kā taisīt mūsdienīgu avīzi. Bija ļoti interesanti. Manuprāt, nevienā citā darba dzīves posmā es nebiju tik daudz mācījusies! Atzīšos, ka padomju laika studiju gadi Latvijas Universitātes žurnālistikas nodaļā stipri nobāl profesijas knifu apguvē, salīdzinot ar “Dienas” laiku, kad skolojāmies visās laikraksta veidošanas gudrībās. Jāatzīst, mēs labprāt apguvām visu jauno un centāmies izmantot savā darbā, veidojot jau pavisam citu – jaunu, mūsdienīgu – “Dzirksteli”. Atceros to lielo gandarījumu, ka mēs, mazā Gulbenes avīzīte, bijām krietnu soli tālāk nekā, piemēram, laikraksti Valmierā, Cēsīs, Rēzeknē, kuri vēl savas avīzes drukāja pa vecam, bet mēs savu avīzi jau taisījām ar jaunām modernām programmām un uz Rēzeknes tipogrāfiju sūtījām “pa vadiem”. Izveidojām mājas lapu internetā. Ar šodienas acīm skatoties uz to dienu notikumiem, jāatzīst: nosacīti sliktākais bija tas, ka zaudējām patstāvību, tomēr otrajos svaru kausos varam likt daudz laba un neatsverama, ko guvām, būdami mātes “Dienas” paspārnē. Dzīvē ir pierādījies, ka allaž, lai kaut ko iegūtu, kaut kas ir jāzaudē. Bet gūtais – neatņemams!” stāsta tālaika laikraksta “Dzirkstele” redaktora vietniece Tamāra Ulase.
Šis bija laiks, kad soli pa solim mēģinājām iekarot arī kaimiņu rajonus. Paši šodien brīnāmies, kā ar nelielu žurnālistu skaitu iespējām izdot “Dzirksteli”, “Valmieras Ziņas”, “Alūksnes Ziņas” un “Madonas Ziņas”. Šodien savu darbību turpina tikai “Alūksnes Ziņas”. Tiesa, tolaik darbdiena nebeidzās pēc pulksten 17.00 vai 18.00, bet ieilga līdz pat pusnaktij.
Šodien “Dzirkstelē” strādā 15 darbinieki. Izdevums ietilpst SIA “RPD”. “Dzirksteli” iespējams lasīt ne tikai avīzes formātā, bet arī interneta portālā, tādējādi tā ir pieejama visā pasaulē. Modernizācija ir ievērojami atvieglojusi žurnālistu darba ikdienu, jo darba procesā tiek izmantoti diktofoni, ar informācijas sniedzējiem iespējams sazināties ar elektroniskā pasta starpniecību. Pat “Dzirksteles” vieglā automašīna ripo ar trīsreiz lielāku ātrumu, jo savulaik ar tā saukto “bobiku” vairāk par 40 kilometriem stundā nesasniedzām. Vēl senākā pagātnē uz notikuma vietām korespondenti brauca pat ar divriteņiem. Tas viss bija.
