Savu bērnu labā mēs, vecāki, esam gatavi darīt visu, jo katram savs bērns ir vislabākais un vismīļākais.
Summas, ko paredzēts tērēt pat bērnudārza izlaidumam, iesniedzas vairākos desmitos latu, jo vajag taču dāvanas visiem iestādes darbiniekiem, grupas audzinātājām un arī vadībai. Kur tad vēl ziedi, algots fotogrāfs, pasākuma vadītājs, par grezniem bērnu tērpiem un friziera apmeklējumu nemaz nerunājot. Pati uz savas ādas bērnībā esmu izbaudījusi šīs sajūtas, kad citu bērnu vecākiem ir visas iespējas, bet manai mammai ne. Tikai šodien tā pa īstam saprotu, kāpēc viņa toreiz man centās iestāstīt, ka daudz lielāka nozīme ir garīgajām vērtībām, nevis ārišķīgai sevis izrādīšanai. Kāpēc viņa toreiz raudāja, man neatklājot asaru iemeslu, kāpēc no savas labākās kleitas steidza darināt tērpu man? Visiem spēkiem viņa centās nesagandēt manu kā bērna prieku. Tieši tāpēc arī šodien daudzas māmiņas klusējot sakož zobus un aizņemas naudu, lai nesagandētu sava bērna prieku. Viņām ir neērti pateikt: “Mums nav naudas!” Teiksiet, ka jebkurā pārticības vai pieticības laikā ir rīkoti svētki. Piekrītu, bet šodien izlaidumi sākuši līdzināties bērnu vecāku izrādīšanās svētkiem. Arī nosacījumi mēdz būt pārāk lepni, piemēram, bērnudārza audzinātājām puķu pušķī jābūt tikai rozēm vai gerberām, it kā tulpes būtu nekam nederīgi ziedi. Bija laiks, kad nolauzām ceriņu zarus un pasniedzām. Vai smaržoja sliktāk?
Par visu jāvienojas saprātīgi
Jaungulbeniete Adīna Andževa ir izaudzinājusi desmit bērnus un piedalījusies daudzos izlaidumos. Viņa domā, ja ir iespējams, tad izlaiduma klases audzēkņi var skolai kaut ko skaistu atstāt par piemiņu. “Manuprāt, ne jau dārgai dāvanai ir vērtība, bet tai, kas tiek pasniegta no sirds. Rīkojot lielus un plašus izlaidumus, vajadzētu ņemt vērā katras ģimenes materiālās iespējas. Ir ģimenes, kur naudas ir ļoti daudz. Ir, kur tās nav, tāpēc vecākiem ir kopīgi jāvienojas par visiem pieņemamu variantu. Atceros situāciju, kad viens no dēliem beidza skolu. Man bija uzticēts no visiem absolventiem iekasēt konkrētu naudas summu izlaiduma izdevumu segšanai. Toreiz tie bija tikai trīs lati, bet vienam puisim nebija arī šo latu, jo nauda bija nepieciešama vecmāmiņas operācijai. Viņš tāpat piedalījās pasākumā. Ikvienā gadījumā ir jāvadās pēc situācijas. Neviens nedrīkst justies atstumts tikai tāpēc, ka nav naudas. Arī ziediem nav jābūt dārgiem. Protams, ja kāds tos var nopirkt, lai rīkojas atbilstoši savām iespējām, bet arī katrs, pats mazākais ziediņš, kas pasniegts no sirds, ir skaists. Man, piemēram, vismīļākie ziedi ir rudzupuķes,” saka A.Andževa. Viņa iesaka iepriekš tomēr noskaidrot, ko dāvināt skolai vai izlaiduma klases audzinātājai, jo pasniegt dāvanu, kas nepatīk, neesot vērts. “Kāda nozīme, piemēram, uzdāvināt ekstrā kleitu, kas neder. Tad jau labāk ielikt aploksnē naudu, lai cilvēks pats nopērk to, kas vajadzīgs. Pagājušajā gadā skolu beidza viena no meitām. Paši audzēkņi bija apzinājuši, kas skolai būtu vajadzīgs. Tika uzdāvināts nokarenais pīlādzis. Visi absolventi kociņu kopīgi iestādīja. Tas bija skaists brīdis. Dāvana, kas ir paliekoša, ir vērtīga. Manuprāt, ja ir nauda, tad lai to iztērē, kur vēlas. Ja naudas nav, lai rīko balli kaut vai ezermalā. Neiebilstu, ja rīko lielas balles, tikai par tām ir jāvienojas,” uzskata A.Andževa.
Līga Radiončika no Galgauskas, kuras meita nākamgad sāks mācīties 1.klasē, uzskata, ka pirmsskolas izglītības iestādes izlaidumam jābūt tādam, lai bērnam vēlāk ir ko atcerēties. “Tā viņam ir pirmā izglītības iestāde, pirmais lielais solis dzīvē, ko bērns ir spēris. Tāpēc vecāku uzdevums ir sarīkot bērnam tādu izlaidumu, kas ilgi paliek atmiņā. Bērniem jau gribas visu, daudz, lielu un skaistu, bet viņi vēl ir pārāk mazi, lai saprastu, tāpēc par to jāgādā vecākiem. Kādi nu ir tie apstākļi, tādi ir. Mēs, protams, ar dāvanām un ziediem sveiksim audzinātājas un pateiksim paldies par viņu ieguldīto darbu. Atcerēsimies arī pirmsskolas izglītības iestādes vadītāju. Lai pietiktu dāvanām un ziediem, 15 lati būtu tā augstākā summa, ko būtu gatava dot, bet mēs, vecāki, nolēmām, ka mūsu grupas vecāki izlaidumam atvēlēs 10 latus. Cik ir naudas, tik ir, jo neviens šodien no mums nav miljonārs, bet svētkiem ar bērnu šampanieti ir jābūt,” uzskata L.Radiončika.
Neatzīst lepnos izlaidumus
Ligita Trekše, kura strādā par pedagoģi Tirzas pamatskolas pirmsskolas izglītības grupā, pieļauj, ka šī problēma, kad vecāki vāc lielas naudas summas, lai apdāvinātu pirmsskolas izglītības iestāžu darbiniekus, ir aktuāla pilsētās. “Mēs pilnībā esam atgājuši malā no apdāvināšanās. Ja vecāki, kuru bērni beidz sešgadīgo grupu, vēlas pasniegt kādu ziedu, tad tas ir arī viss. Zinot to, ka daudziem viņu vecākiem ir grūtības samaksāt par bērnu ēdināšanu un citu, es kļūtu traka, ja mums tiktu pasniegtas dārgas dāvanas. Vecāki ir brīdināti, lai nebūtu nekādu dāvanu. Arī ziedi jau ir liels pagodinājums audzinātājām. Puķes bērni nes no saviem dārziem, kur šobrīd viss zied. Bērni paši zīmē arī apsveikuma kartītes. Man Rīgā dzīvo radinieki. Ar šausmām klausos, kā radu bērna vecāki stāsta, kāda naudas summa jādod ne tikai izlaidumam, bet katru mēnesi priekš audzinātāju un auklīšu dzimšanas un vārda dienām. Es personīgi neatzīstu šos izlaidumus bērnudārzos, jo nu jau ir pat grūti saprast, kas tur ir par “mis” un “misteriem”. Viņi taču nav gatavi vēl it nekam. Paldies Dievam, ka mums laukos tā nav, ” domā L.Trekše.
Iekšēji jūtas mazvērtīgi
Psiholoģe Iveta Gargurne uzskata, ka dārgās dāvanas un balles, kas tiek rīkotas pirmsskolas izglītības iestādēs, nav tieši saistāmas ar bērniem, bet ar viņu vecākiem. “Vecākiem pirmām kārtām tas ir pirmais lielākais notikums viņu bērnu dzīvē. It īpaši, ja ģimenē tas ir pirmais vai vienīgais bērns. Tad šis izlaidums pirmsskolas izglītības iestādē ir pirmais lielākais un nozīmīgākais atskaites punkts – mans bērns beidz bērnudārzu. Tas šķiet kaut kas īpašs. Otrām kārtām visa sabiedrība šobrīd ir tendēta uz ārišķību. Viss, kas ap mums notiek, ir kā sevi parādīt citiem, kā es izskatīšos citu acīs, kā citi mani vērtēs. Diemžēl sevis ārišķīga parādīšana rodas tikai no tā, ka iekšēji cilvēks jūtas mazvērtīgs. Viņam uz ārpusi gribas parādīt, ka naudas ir vairāk, ka iespējas ir lielākas nekā patiesībā. Tas notiek tajā gadījumā, ja cilvēka emocionālais statuss nav stiprs. Ja cilvēks savā sirdī un dvēselē jūtas stiprs un nobriedis, tad arī viens kreimenīšu pušķis un vienas kopīgas kūkas apēšana arī būs svētki. Pirmsskolas izglītības iestādēm un 9.klašu izlaidumi visvairāk tiek organizēti kā lielas svinības, bet, jo bērni kļūst pieaugušāki un nobriedušāki, jo viņi vairāk saprot un apzinās, ka šīs ārišķības nav dzīves galvenās vērtības. Runājot par bērnudārziem, uzskatu, ka šīs lepnās balles ir vecāku sevis apliecināšana. Ar bērniem tur būtībā nav nekāda sakara,” saka I.Gargurne. Psiholoģe uzskata, ka šodien mēs kā sabiedrība tiecamies līdzi tiem, kuri var daudz maksāt, lai gan ļoti nopietni vajadzētu izvērtēt situācijas, kurās ir vērts daudz maksāt un kur nav vērts daudz maksāt. “Tajā brīdī, kad es kā mamma saku, ka neesmu gatava par bērnudārza izlaidumu maksāt 30 latus, esmu absolūti normāla mamma. Es nekad nebūtu gatava maksāt tik daudz, jo man šī summa liktos milzīgi pārspīlēta un nevajadzīga. Šī ir situācija, kad bagātie regulē dzīvi. Cilvēki, kuriem līdzekļu ir mazāk, šiem noteicējiem neko neiebilst, tā ir kautrība par to, ka man nav, ko maksāt. Viņiem rodas neveiklības sajūta pret pārējo sabiedrību. Patiesībā tas, ka es negribu šķiesties ar naudu, nenozīmē, ka esmu kaut kāds nepareizs cilvēks vai neveiksminieks, vai vienkārši nevēlos to darīt. Tās ir manas tiesības – nevēlēties to darīt,” uzsver psiholoģe. Viņai arī pašai bijusi situācija, kad tika risinātas sarunas par to, cik plaši izlaidumu svinēt. “Man toreiz šķita, ka tas nav izlaidums, kas būtu jāsvin tik ļoti plaši. Biju tā mamma, kas iebilda, norādot, ka bērnu dzīvē būs vēl daudz jauku svētku. Tad, kad par to sāku atklāti runāt, izrādījās, ka arī lielākā daļa pārējo vecāku ir domājuši līdzīgi, bet to, kas uzskatīja, ka ir vajadzīgs daudz naudas, ka ir vajadzīgas lielas un dārgas dāvanas, bija pavisam neliela daļa. Par savām vēlmēm cilvēkiem vienmēr vajag runāt. Tas nav ne briesmīgi, ne neglīti. Ja man sirdī ir pārliecība, ka kaut kas tiek pārspīlēts, tad es ar šo pārliecību arī dzīvoju,” iedrošina psiholoģe. I.Gargurne uzskata, ka šos ļoti lepnos pasākumus vēlas nevis tie cilvēki, kuri patiešām ir ļoti labi materiāli situēti, bet tie, kuri ļoti grib viņiem līdzināties.
