Otrdienas vakarā ar nepacietību gaidīju “Eirovīzijas” dziesmu konkursa pirmo pusfinālu, kurā viena no dalībniecēm bija arī Latvijas pārstāve Anmary jeb Linda Amantova, kas nāk no Gulbenes.
Anmary dziesma ir tiešām skaista. Arī Anmary balss ir skanīga un spēcīga, viņa ir tiešām talantīga dziedātāja, taču biju vīlusies par priekšnesumu, kas tika piedāvāts “Eirovīzijas” skatītājiem, – tas ne ar ko neaizrāva un nepalika atmiņā. Šobrīd, protams, varam izteikt tikai minējumus, kas konkrēti nepatika citām Eiropas tautām Latvijas pārstāves priekšnesumā, taču par Anmary priekšnesumu diemžēl netika atdots tik daudz balsu, lai viņa iekļūtu finālā. Tagad droši vien atradīsies daudz kritizētāju, kas mācīs, kā vajadzēja darīt un ka, iespējams, uz Azerbaidžānu tomēr vajadzēja sūtīt citus dziedātājus, taču mainīt vairs neko nevar. Protams, prieks ir par Anmary – domāju, ka viņai tā bija lieliska pieredze. Taču diemžēl jau kuro gadu pēc kārtas Latvija paliek zem strīpas. Mēs gribam, lai citi balso par mūsu pārstāvjiem, bet nespējam radīt ko tādu, kas citiem tiešām patiktu. Jā, “Eirovīzija” ir dziesmu konkurss un mums ir labas dziesmas, bet tomēr jāsaprot – ja dziesmu un tās izpildītāja vokālās prasmes nepapildinās spilgts šovs, izredzes uz panākumiem ir samērā niecīgas. Un nav mums arī tik daudz kaimiņvalstu, kas noteikti par mums balsotu, kā to dara Dienvidu zemes, balsojot cita par citu. Varbūt Latvijai ir vērts dažus gadus ieturēt pauzi, lai pēc tam atkal “Eirovīzijas” skatītājus priecētu ar grandiozu priekšnesumu.
