Ligita Plešanova – Jarusova, mūzikas skolotāja:
Es gan pati neskatījos “Eirovīziju”, bet dzirdēju tikai atsauksmes un, klausoties tajās, mani arī nepārsteidza fakts, ka Latvija neiekļuva finālā. Šova nebija, jo tādās reizēs jābūt jau visam kopā – šovam, kustībām, mūzikai, vokālajam izpildījumam un “lipīgiem” vārdiem, melodijai, kas aiziet. Visa vaina varētu būt vērtēšanas sistēmā, kura nav īsti pareiza, jo viss jau atkarīgs no balsošanas. Jo vairāk balsotāju kādai dziesmai, jo augstāk šī dziesma kāpj, kaut gan tajā pašā laikā varbūt tas nav nekas īpašs, tāpēc jau rezultāts nav tāds, kādam tam patiesībā vajadzētu būt. Jo lielāks naudas maks, jo vairāk balsu atdod kādai konkrētai dziesmai, un bieži vien varbūt ir tā, ka neuzvar tas, kurš patiesībā ar savu dziedāšanas prasmi to būtu pelnījis. Tiek tādi, kuriem nekā īpaša nav. Žūrijā speciālisti un kompetenti cilvēki savu vērtējumu varbūt atdotu pavisam citai dziesmai nekā skatītāji.
Šajā šovā vispār ir grūti izvērtēt, jo dziesmas ir tik vienādas.
Anita Graumane, skolotāja Druvienas pamatskolā:
Visu koncertu nenoskatījos, bet Anmary uzstāšanos gan noskatījos. Dziesma bija ļoti laba, un tā varētu sacensties ar jebkuru citu dziesmu, bet, manuprāt, šogad nebija šova. “Eirovīzijā” tomēr vairāk vērtē šovu. Vismaz man ir radies tāds priekšstats. Pirms “Eirovīzijas”, kad tika komentēts Latvijas iznāciens uz lielās skatuves, izskanēja frāze – “ka tik ļoti ir strādāts” un es patiešām arī gaidīju kaut ko grandiozu. Skatoties “O! Kartes” skatuvi, liekas, ka viens otrs jaunietis pārdomā daudz vairāk savu priekšnesumu nekā “Eirovīzijā”. Uz skatuves tie jau bija pieticīgi soļi, nevis deja. Tērpi bija pieticīgi. Tur nebija tērpu maiņas, nebija spilgtuma un košuma. Man tiešām liekas, ka pietrūka tieši šova, jo dziesmai jau nebija ne vainas. Nodziedāja viņa ļoti labi. Man arī šķiet, ka tas ir politikas jautājums, kurš uzvarēs. Nezinu pat, kāpēc. Šķiet, ka jau iepriekš ir zināms, kurš plūks uzvaras laurus. “Eirovīzijā” vajadzīgs kaut kas neparasts. Tur neder tikai ar to, ka skaisti nodzied. Svarīgs ir pārsteiguma moments un kaut kas neordinārs un ekstrā. Ja tā nav, tad nav arī cerību tikt tālāk.
Sarmīte Supe – Stabiņa, Jaungulbenes kultūras dzīves pārstāve: Lai arī neesmu “Eirovīzijas” fane, tomēr koncertu noskatījos visu. Ir jauki, ka Latvija piedalās, bet latvieši nezin kāpēc iedomājas, ka, tikai izpildot dziesmu, var uzvarēt. Skatoties citu dalībnieku priekšnesumus, visiem vairāk vai mazāk bija šovs. Piemēram, Krievija “paņēma” ar “tantukiem”. Mums nebija padomāts par režiju un tērpiem. Liekas, ka pat nebija gatavošanās. Tērpi nebija piemēroti tādam pasākumam un tādai skatuvei. Tās bija parastas kleitas, manuprāt, nebija nekas saskaņots. Es pat īsti nesapratu, kas tam visam apakšā bija domāts. Noskatoties priekšnesumu, nekas nepaliek atmiņā. Tie, kas skatās pirmo reizi, noskatās un aizmirst šo priekšnesumu. Pati Anmary nodziedāja ļoti labi. Bet ir jādomā, ja mēs nevaram “paņemt” ar dziesmu, tad skatītāji ir jāpaņem ar šovu. Nāk prātā gads, kad uzvarēja Krievija, toreiz šovā viņiem bija slidas un ledus un tas “aizgāja”. Bet ir bijis tā, ka skatītāji tiek “paņemti” tikai ar dziesmu, bet tad dziesmai ir jābūt ar ļoti dziļu vēstījumu, lai par to balsotu.
