Dzirkstele.lv
Brīvā cīņa ir cīņas sporta veids, kur sportisti tiek iedalīti svara kategorijās, cīnās uz speciāla paklāja divus periodus, katrs 2 vai 3 minūtes (atkarībā no cīkstoņa vecuma). Par uzvarētāju tiek atzīts tas sportists, kurš pretinieku ir piespiedis pie paklāja ar abām lāpstiņām vai ieguvis vairāk punktu, ko piešķir par veiksmīgi izdarītiem tehniskajiem paņēmieniem.
Brīvajā cīņā ir atļauts satvert visu pretinieka augumu, arī kājas. Brīvajā cīņā nav atļauti sitieni un sāpju paņēmieni. Tātad brīvā cīņa ir skarbs, bet ne agresīvs sporta veids, un ar to var nodarboties gan puiši, gan meitenes.
Pirmoreiz olimpisko spēļu programmā brīvā cīņa tikusi iekļauta 1904.gadā. Latvijā brīvās cīņas kā sporta veida aizsākumi meklējami 1920.gadu vidū.
Brīvā cīņa nav starp populārākajiem sporta veidiem Latvijā, jo tas ir individuālais sporta veids, kur nepieciešama speciāli aprīkota zāle, kā arī treniņa partneri, kuri arī būtu motivēti sasniegt rezultātus.
Brīvā cīņa ir augstas intensitātes sporta veids, spēka, izturības un vispārējās fiziskā sagatavotības paaugstināšanai.
Jāizvērtē bērna iespējas sportā
Aicinu vecākus pavērot savus bērnus un loģiski vērtēt bērna iespējas sportā, kā arī padomāt par sporta veida iespaidu uz bērna fiziskajām un rakstura īpašībām! Vieni ir gari un tievi, citi īsāki un muskuļotāki, bet vēl citi dūšīgāki. Katram cilvēkam ir atšķirīga ķermeņa uzbūve, rakstura īpašības, un ne visi var spēlēt komandu sporta veidus – basketbolu, futbolu vai skriet garas distances. Brīvā cīņa ir tas sporta veids, kur sacensības notiek pa svara kategorijām un rezultāts ir atkarīgs tikai no cīkstoņa motivācijas uzvarēt un treniņos ieguldītā darba.
Jaunieši, pieraduši savu laiku aizpildīt ar datorspēlēm, vēlas bez lielām pūlēm ātri sasniegt rezultātus un nevēlas atzīt, ka bez darba nebūs rezultātu un līdz panākumiem jāiet garš ceļš. Tas daudziem jauniešiem liek izvēlēties vieglāko – nedarīt neko.
Vēlos kliedēt sabiedrībā pastāvošo viedokli, ka brīvā cīņa ir traumatisks sporta veids un rada šķēršļus jauniešiem nodarboties ar citiem sporta veidiem. Traumas var gūt gan futbolā, gan basketbolā, gan vieglatlētikā, un traumu gūšanas situācijas var rasties gan treniņa procesā, gan sacensību laikā.
Cīņas sportā visam augumam jābūt līdzvērtīgi attīstītam, jo cīkstonim nepieciešams izmantot visus ķermeņa muskuļus, tātad arī visi jātrenē. Daudzi domā, ka cīņas sportā galvenais ir fiziskais spēks, bet svarīgāka par spēku ir prasme domāt un ātri pieņemt lēmumus. Tie, kuri paļaujas tikai uz fizisko spēku, nekur tālu netiek. Cīkstonim jābūt ātram un lokanam, bet tajā pašā laikā arī fiziski spēcīgam.
Visu cīņas laiku cīkstonim jābūt maksimāli uzmanīgam, vērtējot un bloķējot pretinieka darbības, kā arī pašam jābūt apdomīgam, veicot darbības, lai gūtu punktus. Tas ir gandrīz kā šaha spēlē, kad tiek domāti vairāki gājieni uz priekšu. Skatoties augsta līmeņa sacensības, skatītāji uzskata, ka nekas uz paklāja nenotiek, bet cīkstoņi viens otru mēģina apmānīt un piespiest kļūdīties. Atrodot iespēju uzbrukumam, ir tikai mirklis, kad tiek gūti punkti.
Brīvās cīņas paņēmienu pamatā ir fizika, kad, izmantojot mazāku spēku, spējam pacelt lielāku svaru. Ne velti ir sakāmvārds: mazs cinītis gāž lielu vezumu. Tāpēc treniņos tiek skaidrota katra cīņas paņēmiena kustība un tās mērķis, kā arī sasniedzamais rezultāts.
Cīkstonim ir jābūt sportistam, kurš prot spēlēt sporta spēles, peldēt, skriet, lēkt tālumā. Protams, cīkstonis nevarēs ar rezultātu konkurēt ar attiecīgajā sporta veidā specializējušos sportistu, bet arī cita sporta veida pārstāvis nevarēs konkurēt cīņas sportā.
Brīvās cīņas treniņos galvenā uzmanība tiek veltīta fiziskajai sagatavotībai, kad, izpildot vingrinājumus, apgūstam arī cīņā izmantojamas kustības. Mums jānonāk pie tādas fiziskās sagatavotības, ka cīkstonis spēj kā kaķis vienmēr palikt uz kājām un uzbrukt zibenīgi.
Nelielam “pamudinājumam” jābūt
Dažu speciālistu ieteikumos ir teikts, ka sporta nodarbības nedrīkst būt “uzspiestas”. Es tomēr uzskatu, ka nelielam “pamudinājumam” un iesaistei no vecāku puses ir jābūt, jo arī treniņš ir mācību process, kas nākotnē dos rezultātu.
Manā desmit gadu pieredzē brīvās cīņas trenera darbā ir bijuši gadījumi, kad mazākie bērni pirmajā nodarbībā piedalās kopā ar vecākiem, bet nākamajās jau vecāku klātbūtne nav nepieciešama, jo bērns jau ir atradis draugus un ir pieņemts kolektīvā. Sākuma treniņos ir prasība izpildīt vingrinājumiem mazāku skaitu, bet vēlāk jau uzdevumi jāveic pilnā apjomā.
Meitenēm, lai iesaistītos brīvās cīņas treniņos, ir jābūt raksturā spēcīgām, jo jānostājas pret sabiedrības viedokli, ka cīņas sports nav sievišķīgs. Esmu novērojis, ka meitenes tomēr interesē cīņas sporta treniņi. Esmu trenējis meitenes, kurām bija gan motivācija gūt panākumus, gan arī talants. Viņām arī šobrīd ir labi rezultāti gan sportā, gan dzīvē. Jāatzīst, ka meitenēm sacensībās ir mazāka konkurence, bet tas nenozīmē, ka pretinieces ir vājākas, treniņi ir mazāk intensīvi un prasības mazākas.
Treniņi nebūs viegli
Treniņos audzēkņiem ir jāpilda visi trenera uzdotie uzdevumi un nav atļauts izvēlēties tos nepildīt. Esmu novērojis, ka vecākajā treniņgrupā nav cieņā tie audzēkņi, kuri, nedarot uzdotos vingrinājumus ar pilnu atdevi un noteikto skaitu, traucē treniņa normālai gaitai.
Ja brīvās cīņas treneriem jautātu, kas nepieciešams, lai kļūtu par labu cīkstoni, tad daudziem būtu līdzīgas atbildes. Jābūt vēlmei mācīties izprast cīņas tehniku, strādāt treniņos ar pilnu atdevi un sapratnei, ka treniņi nebūs viegli.
Šajā sporta veidā dažkārt nākas paciest nelielas sāpes un jāspēj pārvarēt sevi, lai nepadotos un cīnītos līdz beigām, kad nav svarīgi – uzvara vai zaudējums, galvenais – nepadoties. Cīņas sporta veidos viss ir tikai paša cīkstoņa rokās, jo nebūs neviena cita, kurš viņu nomainīs un izlabos rezultātu.
Uzskata, ka panākumu pamatā ir talants, bet pamats tomēr ir ieguldītais darbs talanta pieslīpēšanā. Tie, kuri sākumā varbūt šķiet cīņas sportam vai jebkuram citam sporta veidam nederīgi, bet viņiem ir mērķis, darbojas centīgāk un ar smagu darbu spēj gūt panākumus.
Arī Gulbenē bija, ir un būs daudz talantīgu un spējīgu jauniešu, kuriem jāatrod iespēja parādīt un attīstīt savas spējas, kas dos rezultātus viņu tālākajā dzīvē.
Ja kādam jaunietim ir radusies apņemšanās 2024.gadā apgūt jaunas prasmes vai vienkārši mainīt apkārtējo attieksmi pret sevi un pierādīt sev, ka “varu!”, aicinu pievienoties biedrības “Gulbene wrestling” brīvās cīņas treniņgrupai, kur piedāvājam kļūt pārliecinātam par sevi, kautrīgajam kļūt drošam, vājajam kļūt stipram, veidot izpratni par cīņas sportu un sportu, piedalīties sacensībās gan Latvijā, gan ārzemēs.
— Atis Jencītis, C kategorijas brīvās cīņas treneris
