Gan gada sākumā Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) prezentētais pētījums „Latvijas Lauku telpas attīstība un iespējamie nākotnes scenāriji”, gan tautas skaitīšanas rezultāti, gan 2010.gadā veiktās lauksaimniecības skaitīšanas dati norāda uz virkni problēmu, ar kurām lauksaimniecības nozarei nāksies saskarties un risināt tuvāko gadu laikā. Viena no tām – „lauku novecošanās” jeb nepietiekama jaunā lauksaimnieku paaudze, kas nākamajā desmitgadē spētu pārņemt un turpināt vadīt tās lauksaimniecības produkciju ražojošās saimniecības, kuru īpašnieki pašlaik ir cilvēki cienījamos gados.
Pēdējās lauksaimniecības skaitīšanas dati norāda, ka vislielākais lauku saimniecību vadītāju skaits ir tieši vecuma grupā 65 gadu un vairāk, kurai seko vecuma grupa 45-64 gadi. „Apmēram 40% lauksaimniecību īpašnieki ir pensijas vai tuvu pirmspensijas vecumam, kuri apsaimnieko ļoti lielu zemes platību, kas sasniedz gandrīz 400 tūkstošus hektāru. Līdz ar to viens no neatbildētiem jautājumiem ir – kas notiks ar šīm saimniecībām un šīm zemēm tuvāko desmit gadu laikā? Skaidrs, ka šie saimnieki fiziski vairs nespēs tās vadīt,” runājot par LLKC veiktā pētījuma secinājumiem, komentē LLKC valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis.
„Jauniešu skaits, vecumā līdz 40 vai 35 gadiem, kuri vada saimniecības, ir procentuāli ir maz. Tomēr ir skaidrs, ka saimnieku struktūra noveco un jauni saimnieki Latvijā neienāk,” stāsta M.Cimermanis. Šo tendenci apstiprina arī LPKS „Straupe” valdes priekšsēdētājs Imants Balodis, kas novērojis, ka saimniecībās, kas pārtrauc piena ražošanu un līdz ar to izstājas no kooperatīva, to dara tādēļ, ka nav pēcteču, kas saimniekošanu pārņemtu. „Nav gadījies novērot, ka jaunieši ļoti rautos uz laukiem to darbu darīt, jo darbs nav no vieglajiem – katru rītu agri celties, apkopt lopus, izslaukt, domāt par barību, tās sagatavošanu. Viņi labprāt tos darbus dara Īrijā un Anglijā, nevis Latvijā,” smejoties saka Baloža kungs.
„Tā nav tikai Latvijas problēma, šāda problēma ir visā Eiropā. Mums tas ir izteiktāk tā saucamo zemes reformu dēļ, kad atgrieza un iedeva visiem īpašniekiem, visiem kolhoza darbiniekiem kādu zemes pleķi un visi kļuva par saimniekiem. Savā ziņā tā ir neloģiska saimniecības veidošanās struktūra, kad ļoti daudzi cilvēki laukos bija spiesti nodarboties ar lauksaimniecību, jo viņiem vienkārši nebija citu alternatīvu. Saimniecību skaitlis visā Eiropā samazinās. Jauniešu ienākšana šajā biznesā ir problēma ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Līdz ar to nākamais izaicinājums ir kā motivēt tieši jauniešus pievērsties šim biznesam,” stāsta LLKC vadītājs.
Savu saimniekošanu līdzīgā veidā, atgūstot zemes, uzsākuši zemnieku saimniecības „Ceļmalas” saimnieki Inese un Ritvars Gaumaņi bijušajā Valkas rajona Ēvelē. Šobrīd saimniecība nodarbojas ar bioloģisko lopkopību. „Ceļmalas” ir viena no tām zemnieku saimniecībām, kur jaunā paaudze tomēr plāno pārņemt vecāku aizsākto lauksaimniecības biznesu. Uz jautājumu, kā viņi skatās uz jaunu cilvēku trūkumu lauksaimniecībā „Ceļmalu” saimnieki pauž uzskatu, ka problēma vairāk skar mazās zemnieku saimniecības, kur cilvēku darbs ir dzīvesveids, nevis uzņēmējdarbība. „Lielražojošajās saimniecībās, kur tas ir nopietns bizness, jaunā paaudze redz, ka ar darbu laukos var pelnīt un dzīvot, iztiekot tikpat labi vai pat labāk kā pilsētā; tur šī problēma nav tik izteikta. Tur, kur izveidojies nopietns bizness, tur darbs nekad neapstāsies. Kur lauksaimnieks pensijas gados apsaimnieko ap 20 ha zemes, jā, šādā saimniecībā nav nākotnes, taču tur, kur jau apsaimnieko ap 1000 ha zemes, tur kūtis un lauki tukši nepaliks,” pārliecināta Inese Gaumane.
Jautāti, kas ir tas iemesls, kādēļ „Ceļmalu” jaunieši izvēlējušies palikt laukos un saimniekot, viņi apgalvo, ka uztver to kā tradīciju un kā ģimenes audzināšanu, jo visi jautājumi un lēmumi, kas jebkad skāruši saimniecības nākotni, paplašināšanos, tehnikas iegādi vai būvniecības darbus, vienmēr tikuši pieņemti kopā ar jauno paaudzi. „Tas, ka vienmēr esam bijuši iesaistīti lēmumu pieņemšanā, kas attiecas uz ģimenes biznesu, rada atbildības sajūtu par to, lai tās visas vērtības, ko vecāki ir uzkrājuši, kurās ir ieguldījuši, strādādami saimniecībā, neietu zudībā,” stāsta saimnieku dēli.
Savukārt Burtnieku novada lauku attīstības speciāliste Inese Ozola jautāta raksturot situāciju no savas pieredzes un novērojumiem konsultanta darbā saka: „Ar pēctečiem ir tā kā ir. Jā, daudzi, it sevišķi mazās saimniecības, savu darbību arī beidz. Zinu tikai pāris saimniecības, kur jaunie gatavojas palikt un turpināt. Taču esmu novērojusi, ka gana svarīgs ir faktors, kā vecā paaudze spēj pieņemt jaunos. Dažkārt Blaumaņa „Indrānu” cienīgi notikumi turpinās arī mūsdienās,” ar ironiju piebilst speciāliste.
Uz jautājumu kāda situācija ir pārējās Baltijas valstīs un Eiropā, LLKC vadītājs skaidro: „Igaunijā ir savādāka saimniecības lieluma struktūra – tur ir ļoti maz mazu saimniecību. Viņi pieņēma lēmumu, ka atbalsta tikai ražotājsaimniecības, līdz ar to mazo saimniecību tur praktiski nav. Savukārt Lietuvā arī ir savādāk, tur ir gan lielās, gan mazās saimniecības, bet tur nav tik izteiktas viensētas kā Latvijā. Lietuvā situācija ir ļoti līdzīga Latvijas situācijai. Bet, ja skatās uz Baltijas valstīm kopumā, tad „lauku novecošanās” problēma ir līdzīga visai Eiropai. Vecajā Eiropā, piemēram, Francijā un Spānijā, tikai apmēram 7 % jauniešu uzsāk darbu lauksaimniecībā.
Tas ir nopietns izaicinājums nākotnē – ko darīt? Būtiski būtu jāmaina atbalsta sistēma jauniešiem, jo pašreizējie atbalsti ir par niecīgu, lai jaunieši ietu strādāt lauksaimniecībā, ja vien viņiem nav ģimenes saimniecības vai zemes. Ja jauniešiem nav t.s. ģimenes biznesa jeb saimniecības, tad viņiem ir ļoti grūti ko uzsākt ar 40 tūkstošiem eiro.”
Uz jautājumu, kā Cimermaņa kungs skatās uz to, ka citās Eiropas Savienības (ES) valstīs jaunajai paaudzei, kas vēlas saimniekot laukos no saviem vecākiem esošais bizness ir jāatpērk, bet Latvijā to var dāvināt vai mantot, M.Cimermanis norāda: „Katrā valstī ir savas lauku tradīcijas. Vecajā Eiropā tas ir skaidrs, ka bizness ir jānopērk, jo tad vecākiem ir nauda, par ko pavadīt normālas vecumdienas.
Savukārt Latvijā mantošana un dāvināšana, manuprāt, ir laba iespēja jaunajiem lauksaimniekiem. Tā ir tradīcija. Un Latvijā vecāki bieži vien paliek turpat saimniecībās un palīdz savām atvasēm. Domāju, ka diez vai Latvijā mēs nonāksim līdz kaut kādai šāda veida tirdzniecībai, jo pašreizējā situācijā mūsu jaunieši nespēj pārpirkt vecāku biznesu. Tomēr, runājot par šo jautājumu, te atkal vairāk jādomā par to, vai pats jaunietis vēlas turpināt vecāku iesākto.”
Kādi varētu būt iespējamie risinājumi? „Jaunieši būtu jāieinteresē lauksaimniecību apgūt jau pēc 9.klases, jo Eiropā t.s. lauksaimniecības saimnieku izglītības līmenis tiek iegūts profesionālajās lauksaimniecības vidusskolās, kur pieejamas gan teorētiskās zināšanas, gan praktiskās nodarbības un netiek tērēts laiks vidusskolā, jo tur iegūst gan vidusskolas, gan profesionālās zināšanas. Tas ir darbs jau ar pirmajām deviņām klasēm par nākošās profesijas – lauksaimniecības, izvēli. Tāpat viens no risinājumiem ir domāt par īpašiem maksājumiem. Tomēr ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā ir tikai vārdi, nevis darbi. Visi runā, ka ir jāatbalsta, bet, kad tas nonāk pie reālas rīcības, tad atmet tikai grašus atbalsta programmās. Tā ir arī Latvijā. 40 tūkstoši eiro, kas paredzēti jauno lauksaimnieku atbalsta programmā, ir ļoti maza nauda, ar ko mūsdienās nevar uzsākt neko nopietnu,” stāsta M.Cimermanis.
Arī z/s „Ceļmalas” īpašnieki uzskata, ka, lai jaunie cilvēki nāktu strādāt laukos, liela nozīme ir atbalsta programmām, kas nedrīkstētu būt ierobežotas līdzekļu ziņā mazāk atbalstāmām vai vairāk atbalstāmām teritorijām. Un ir pārliecināti, ka šādu atbalstu būtu nepieciešams iekļaut nākamajā plānošanas periodā.
Saskaņā ar Lauku atbalsta dienestā (LAD) sniegto informāciju, pasākums „Atbalsts jaunajiem lauksaimniekiem”, kura mērķis ir dibināt uzņēmumu, kurš nodarbosies ar lauksaimniecības produktu ražošanu, kā arī saņemt investīcijas, kas paredzētas tikai lauksaimniecības produktu ražošanai (tehnikas, agregātu, lopu, stādu iegādei, stādījumu ierīkošanai, būvniecībai), tuvākajā laikā vairs netiks atvērts. „Pasākumam ir bijušas divas kārtas. Pirmajā, 2009.gadā tika iesniegti 280 projektu iesniegumi, no kuriem apstiprināti 234 iesniegumi, savukārt 2.kārtā, 2011.gada nogalē un šogad, iesniegti 242 projektu iesniegumi, apstiprināti ir 159, vērtēšanā pašlaik atrodas 20 projekti. Arī finansējums pietrūkst 20 projektu iesniegumiem,” informē LAD pārstāve Dace Bogdanova.
„Latvijā vajadzīgi vēl 10 gadi, lai sakārtotu saimnieciskās struktūras un šis bizness kļūtu tāds, kurā varētu darboties labi izglītoti cilvēki – profesionāļi. Pa šiem 10 līdz 20 gadiem ir gājis, tā kā ir gājis un laukos meklēti dažādi risinājumi, tomēr efektivitātes ziņā runājot, mēs no Holandes vai Dānijas joprojām atpaliekam kādas 6-7 reizes. Vienīgais veids kā kļūt efektīvākiem, ir zināšanas, jo nepietiek ar jauniem traktoriem un jaunām tehnoloģijām,” pārliecināts LLKC vadītājs.
