Mūzikas atskaņošanai licence vajadzīga katrā darbavietā
Var būt pretējs efekts
Rolands Melberds, mūziķis
Ja iepriekšējos gados ceļu policijas darbinieki ķēra dzērājšoferus, tad šogad Jāņos policija ķers tos līgotājus, kuri klausās nelicenzēto mūziku. Šī prasība ir par traku. Kāpēc, lai šoferis un pasažieri autobusā neklausītos mūziku? Vai tiešām par to ir nepieciešams prasīt maksu?
Citādāk ir tad, ja, piemēram, grupa “Rolise”, kurā muzicēju arī pats, vai kāda cita grupa brauc uz kādu kultūras namu uzstāties, un kultūras iestādē ir saraksts ar manām dziesmām, par kuru atskaņošanu saņemu autoratlīdzību, tad tas ir ļoti labi. Tāpat, ja televīzijā vai radio skan manas komponētās melodijas, arī saņemu autoratlīdzību. Tomēr, kas ir par daudz, tas par skādi.
Ja cilvēki bez licences nevar klausīties radio, tad, kam tāds radio vispār ir vajadzīgs. Ja pat darbavietās vispirms ir jāsaskaita strādājošie un tad atkarībā no tā tiek noteikts, par kādu summu jāiegādājas licence. Pieprasot maksu par radio klausīšanos itin visur, var būt pretējs efekts. Diemžēl mūsu valstī vispirms pieņem kaut kādu lēmumu un tad pēc gadiem secina, ka vispār nebūs, kas klausās radio. Šīs absurdās prasības jau sāk līdzināties anekdotei.
Vajadzīga rūpīga analīze
Vija Vasiļjeva, uzņēmēja
Jau vairākus gadus pēc kārtas ir tā, ka kafejnīcas un citi uzņēmumi pērk šo licenci un par mūzikas klausīšanos maksā AKKA/LAA ikmēneša summu. Man ir kafejnīca, tāpēc maksāju par to, ka klientiem paredzētajā telpā skan mūzika.
Kafejnīcā notiek daudz dažādu banketu, kur skan gan dzīvā mūzika, gan ieraksti, tāpēc tur šī prasība ir pareiza. Noteikts, ja kafejnīcas telpa nepārsniedz 50 kvadrātmetrus, tad mēnesī ir jāmaksā 12 lati. Gadā šī summa sasniedz gandrīz 150 latu. Nelielam ēdināšanas uzņēmumam arī šī summa ir pietiekami liela.
Uzskatu, ja kafejnīcas virtuvē gatavoju ēdienu un tur skan radio, tad gan nevajadzētu par to likt maksāt. Virtuve ir neliela. Tur ieslēdzu mazo radio, lai klausītos ziņas vai Radio 2. Manuprāt, arī tad, ja autobusa salonā skan mūzika, ir aplami prasīt maksu un obligāto licenci. Lai gan konkrēti par autobusiem runājot, varbūt var likt ievērot šo noteikumu, jo autobusi pārvadā tūristus, skan mūzika.
Lai radītu vēl lielāku komfortu, ekskursiju laikā, veicot garākus pārbraucienus, ir iespējams skatīties arī televīzijas pārraides. Mazā birojā, kur strādā tikai viens darbinieks, un viņam skan mūzika, aplami ir likt iegādāties licenci. Domāju, ka šīs maksas prasītājiem tomēr ir rūpīgi jāizanalizē, kādos gadījumos šo licenci vajag, kādos – nevajag.
Tas ir savtīgs bizness
Aivars Osis, celtnieks
Uzskatu, ka pieprasīt licenci mūzikas atskaņošanai katrā darbavietā, pat mazā birojā, ir absurdi, jo cilvēkam ir organiska nepieciešamība klausīties labu mūziku. Mūzika ne tikai latviešu tautas, bet arī citu tautu pārstāvjus vienmēr ir uzmundrinājusi grūtos brīžos.
Mēdz taču sacīt, ka mēs ar dziesmu ejam pa dzīvi. Atņemot šo dziesmu, vai uzliekot kaut kādus nodokļus par tās klausīšanos, nākotnē varam nonākt pie tā, ka nāksies iegādāties licenci un maksāt arī par skābekļa elpošanu.
Nesaskatu nekādu loģiku šajā prasībā, jo diezin vai mūzikas autoriem tas ir kaut kāds ļoti liels atbalsts no tā, ka AKKA/ LAA, liekot lietā likumdošanu, iekasē šo naudu. Manuprāt, tas šobrīd ir tāds savtīgs bizness, bet latviešu mūzikas autors no tā neko lielu neiegūst. Iznāk tā, ka cilvēks iet pa mežu, dungodams kādu dziesmu, un viņu par to soda. Sods gan pat licences neizņemšanu, lai klausītos mūziku, kā vienmēr ir bargs.
