Sava ceļa gājējs, sapņotājs, savā būtībā mākslinieks un dēkainis, tā varētu raksturot gulbenieti Edgaru Safronovu. Viņš nepieder tiem, kuri septiņreiz nomēra un tad griež. Edgars rīkojas savu vēlmju un izjūtu vadīts. Tieši tādus pašus cilvēkus puiša ceļā noliek arī dzīve, sak, tāds tādu atrod. Pavisam nesen Edgars trīs mēnešus pavadīja uz neliela buru kuģa, šūpojoties Atlantijas okeāna viļņos, lai sasniegtu Tobago salu.
Pavāre un matrozis
– Kad pagājušā gada augustā kopā ar manu draudzeni Klēru pabeidzām savu darbošanos jauniešu centrā “Bāze”, bijām iecerējuši doties uz Franciju, lai tur piedalītos vīnogu novākšanā. Tas mums arī izdevās. Salasījām ļoti daudz vīnogu, nobaudījām garšīgus franču vīnus un nopelnījām naudu. Tālāk mūsu mērķis bija nokļūt Floridā, lai tur mēģinātu iedzīvoties. Tomēr viss mazliet mainījās, jo par darbu gribējām uzdāvināt paši sev dāvanu – doties nelielā brīvdienu braucienā. Ostas ir pilnas ar burātājiem no dažādām pasaules valstīm. Bieži vien uz neliela buru kuģa ir tikai vīrs un sieva. Ja viņi turas krasta tuvumā, tad var burāt divatā, bet, ja vēlas laisties iekšā okeānā, uz burinieka ir jābūt vēl kādiem cilvēkiem. Tad nu šādus kuģus arī stopē ceļotāji. Kad ieradāmies vienā no Francijas ostām un tur ieraudzījām klasisko burinieku ar pamatīgiem diviem mastiem, četrstūru burām, tas šķita īpašs kuģis. Jau pats tā nosaukums “Trīs veči” tulkojumā no angļu valodas šķita īpašs. Mums paveicās, jo nelielais 32 metrus garais vecais koka burinieks tieši tobrīd bija piestājis ostā, lai paņemtu kravu. Sameklējām burinieka īpašnieku, izstāstījām par saviem plāniem. Viņš brīdi padomāja un mūs pieņēma. Mums paveicās arī tādējādi, ka tieši mūsu satikšanās dienas vakarā no kuģa bija aizgājis pavārs un otrais matrozis. Tā kā uzreiz pavāru sameklēt būtu bijis grūti, īpašnieks un kapteinis vienā personā bija ar mieru, ka Klēra būs pavāre, bet es darīšu visus matroža un vēl citus darbus.
Izslimo jūras slimību
Iekārtojāmies sākām kuģot uz Porto. Vienu brīdi domājām, ka mums abiem pēc aptuveni pusotra mēneša ceļošanas Porto ostā vajadzēs nokāpt no burinieka un palikt Portugālē, bet, kā jau tas mēdz būt, viss atkal negaidot mainījās. Kapteinis atļāva palikt un solīja, ka varēsim braukt līdz pat Karību salām. Ostā tika iekrauta kārtējā krava – dažas kastes ar eļļas un dažas ar vīna pudelēm. Laiku īsinot, rīkojām totalizatoru, cik dienās nokļūsim Karību salās – 13 vai 30 dienās. Nokļuvām pēc 13 dienām, pirms tam piestājot Madeirā, tad braucām gar salām, piestājot dažādās nelielās ostās līdz par Rietumāfrikai. Kuģa komanda pirmo reizi veica tik lielu braucienu. Klēra šo braucienu izturēja salīdzinoši ļoti labi, jo ir izaugusi pie jūras un arī kuģojusi. Viņai problēmu vispār nebija, atšķirībā no manis. Tikai tad, kad kuģis sāk stipri šūpoties, bija grūtāk Toties es trīs dienas nezināju ne rīta, ne vakara. Karājos pār bortu, jo nācās pārciest jūras slimību. Salīdzinājumā ar vienu citu pasažieri – mūziķi, kas Porto ostā arī uzkāpa uz mūsu kuģa, tiku viegli cauri, jo viņš 40 stundas neizgāja no kajītes. Pie visa vainīga bija četras dienas ilga vētra. Tā kā pirms tam tik ilgi nebiju atradies uz kuģa, pat īstas bailes vētras laika neizjutu, jo nevarēju iedomāties, kas varētu notikt. Kad ap dūšu palika labi, tiku arī kuģi stūrējis, apguvu dažādu jūrnieku mezglu siešanu, iemācījos pacelt un nolaist buras, labot milzīgās virves. Sākumā vadīt kuģi nebija vienkārši, arī es kārtīgi sašūpoju burinieku. Kamēr turējāmies tuvāk krastam, izbaudījām dažādus vējus, bet, tiekot okeānā, lielākoties pūš viena virziena vējš.
Kā mazs pirātu kuģis
– Uz “Trīs večiem” reizē gan strādājām, gan atpūtāmies. Mūsu interesēs bija braukt par brīvu, jo maksa bija mūsu palīdzība uz burinieka. Ja mums abiem ar Klēru pašiem vajadzētu maksāt par šo trīs mēnešus ilgo braucienu, tad tas būtu pārāk dārgi. Interesanti, ka vispirms kuģa kapteinis uz burinieka savāc cilvēkus, kuri spēj paši par visu maksāt, bet tad raugās pēc brīvprātīgajiem. Uz burinieka izbaudījām īstu kuģotāju dzīvi. Spēlējām dažādas jūrnieku spēles, kad uzvarētājam kapteinis uzsauc ruma pudeli un tamlīdzīgi. Piestājot dažādās ostās, iepazinām bāru dzīvi un tamlīdzīgi. Esot jūrā, uz kuģa bija jāievēro sausais likums. Iepazinām ļoti pieredzējušus jūrniekus, kurus, šķiet, nespēj iebiedēt nekas. Ar burinieku aizkuģojām līdz Tobago salai, kas atrodas Karību jūras dienvidos. Tur nokāpām no kuģa un kādu laiku padzīvojām. Sala ir kalnaina, vulkāniskas izcelsmes. Tā ir tikai 10 kilometrus plata un 42 kilometrus gara. Interesanti, ka no 1639. līdz 1693.gadam Tobago sala piederēja Kurzemes un Zemgales hercogistei. Cilvēki Tobago bija ļoti jauki. Daudz jaukas pludmales. Varu visiem teikt, ka uz Tobāgo ir vērts aizbraukt, lai gan tur nav īpaši attīstīts tūrisms. Ir ļoti daudz saules un dažādu augļu. Būtībā šī sala ir mazs paradīzes stūrītis zemes virsū. Varbūt būtu turpinājuši ceļojumu, bet mūsu buriniekam bija dažādas problēmas. Tas nevarēja piestāt visās ostās, arī “štatos” neļāva iebraukt, tāpēc, ka buriniekam nebija motora. Arī es nebūtu ielaists “štatos”, jo mana vīza tam nebūtu derīga. Jutāmies kā mazs pirātu kuģis. Tā īpašnieks burinieka karkasu savulaik bija iegādājies par 6 tūkstošiem latu, bet, lai ar to varētu kuģot, ieguldījis 600 000 latu mūsu naudā. Katru dienu uz kuģa atgadījās arī pa kādam nelielam kuriozam, jo pasažieri katru dienu mainījās. Viens uzkāpa uz kuģa, otrs kādā citā ostā nokāpa. No Tobago aizkuģojām līdz Trinidadai. Tad abi sapratām, ka tomēr gribam nokļūt atpakaļ uz zemes, tāpēc no Trinidadas ar lidmašīnu lidojām uz Floridu.
Vēlas iekārtot savu darbnīcu
Floridā uzreiz izveidojām mazu mākslas studiju īrētā nelielā garāžā, jo nokluvām mākslinieku ciematā, kur satikāmies ar domubiedriem. Man tur izdevās nopirkt podnieka ripu un stelles. Pašgatavoto produkciju pārdevām tirdziņos. Esot Floridā, sapratām, ka tomēr negribam tur palikt pavisam, tāpēc tagad pamazām griežamies atpakaļ uz Latviju. Ir iecere sameklēt ne pārāk dārgu īpašumu laukos, lai tur varētu ierīkot savu mākslinieka darbnīcu, kā arī iekopt zemi. Pa jūru uz Latviju šobrīd ceļo otra podnieku ripa, bet internetā mēģinu sameklēt un iegādāties stelles. Varbūt kādam tās kaut kur glabājas un netiek izmantotas? Mums ir daudz plānu, bet, kamēr ir vasara, varbūt atkal “iesēdīsimies kādam astē” un kaut kur aizceļosim.
