Vizītkarte
Dzimusi: 1955.gadā, Vecpiebalgā.
Dzīvo: Vecpiebalgā.
Mācījusies: Medicīnas institūtā.
Tagad: divas reizes nedēļā pieņem pacientus Gulbenes poliklīnikā.
Vaļasprieks: patīk viss skaistais – puķes, teātris un ceļošana. Kādreiz aizrāvusies arī ar sportu.
“Šajā pusē ekonomiskais stāvoklis ir bēdīgāks, līdz ar to cilvēki ātrāk salūst,” saka psihiatre Anita Zariņa. Viņa ir no Vecpiebalgas. Gulbenes poliklīnikā viņa strādā jau gandrīz četrus mēnešus un ir iepazinusi mūsu puses ļaudis. Divas reizes nedēļā – trešdienās un ceturtdienās, viņa sniedz konsultācijas pacientiem, kā arī vecākiem ar bērniem. Vizīte ir par brīvu. Daktere atzīst, ka februāra beigās, kad viņa tikko uzsākusi darbu šeit, pacientu bija ļoti daudz, bet tagad situācija ir normalizējusies.
– Ar kādām slimībām galvenokārt sirgst mūsu puses ļaudis?
– Diagnožu spektrs ir plašs, sākot ar viegliem garīgiem traucējumiem līdz smagām slimībām, bet, kopumā skatoties, tās ir tādas pašas slimības, ar kurām sirgst ļaudis visā Latvijā un pasaulē. Tā ir šizofrēnija ļoti smagā formā, epilepsija, depresija, arī lielākā daļa alkoholiķu nonāk pie psihiatra.
Gan alkoholisma, gan arī narkotiku lietošanas sekas ir ļoti smagas. Jo dziļāks alkoholisms vai narkomānija, jo lielākas psihes izmaiņas. Var būt epilepsijas pazīmes, ir arī šizofrēnijai līdzīgi simptomi – murgi un halucinācijas, tie var sākties arī pēc “zālītes” smēķēšanas. Arī alkoholiķiem nāk virsū gan greizsirdības murgi, gan atmiņas zudumi un tā tālāk. Atveseļošanās posms ir ļoti ilgstošs.
– Daudzi depresiju neuztver nopietni.
– Ģimenes locekļi vai kolēģi tiešām bieži uzskata, ka cilvēks ir izlaidies, viņam vajag tikai saņemt sevi rokās, bet patiesībā tā ir ļoti nopietna lieta. Izmisumā cilvēku galvenokārt noved attiecības ģimenē. Ilgstoši nesakārtotas attiecības noved pie traucējumiem – sākas trauksme, nemiers, negulēšana un tā tālāk. Cilvēkam ir jāizšķiras – pielikt punktu attiecībām un izšķirties vai tomēr būt kopā ar otru. Noteikti ir jārod risinājums! Ja cilvēkam blakus nav atbalsta, nav cilvēka ģimenē, kas viņu saprot, tad ir vislielākā iespēja, ka viņš ieslīgs depresijā. Cilvēkam nepalīdzēs nekādi antidepresanti, ja, atnākot mājās, viņu kāds visu laiku “piļīs”. Depresijas ir gan gados jauniem cilvēkiem, gan veciem un vientuļiem ļaudīm, kuriem mēs bieži vien vispār nepievēršam uzmanību. Īpaši smagi klājas tiem vecajiem cilvēkiem, kuri ir iesprostoti dzīvokļa četrās sienās. It kā pensiju viņam pienes un visu izdara, bet viņš jūtas tik vientuļš. Laukos ir citādāk, izņemot gadījumus, ja tikai cilvēks tur nav iemests pret paša gribu vai atstāts viens pats. Laukos var atrast, ar ko nodarboties. Viņš aprunājas ar suni, kaķi vai kaziņu un jūtas daudz labāk.
Pie manis ļoti daudz nāk vīrieši, kuri stāsta, ka viņiem ir bijusi ģimene – bērni un sieva, bet tagad visi ir aizbraukuši, viņš ir palicis viens. Iedomājieties vīrieti, kurš ir izaudzinājis savus bērnus, visi ir aizbraukuši uz Rīgu vai ārzemēm, viņš te ir palicis viens. Viņš ir izmisumā!
– Bet tas jau ir liels solis, ka viņš ir atnācis pie psihiatra.
– Pēdējā laikā attieksme pret psihiatriem ir mainījusies. Ne mums te restes kabinetā, ne durvis bez rokturiem. Cilvēks labprātīgi nāk, labprātīgi lieto zāles, ja tās palīdz, tad ir labi. Man ir ļoti liels prieks, ja varu cilvēkam palīdzēt, piemeklēt zāles, kas nav nemaz tik vienkārši, jo antidepresantu ir vesels klāsts un tos piemeklēt katram individuāli ir ļoti grūti. Cilvēks ielido kabinetā un iesaucas: dakter, cik man ir labi! Tādi gadījumi ir bijuši arī te. Ir prieks, ja cilvēks ir ilgstoši slimojis un ir izdevies panākt, ka cilvēks labi jūtas un var strādāt. Tādās reizēs liekas – jā, man ir izdevies.
– Psihiatram jāmāk pacienti ārstēt arī ar vārdu.
– Tiem, kas atnāk pie psihiatra, vairs nepietiek tikai ar vārdu. Ir nepieciešamas arī zāles, jo slimības sākumā jau parasti neatnāk pie psihiatra. Labākajā gadījumā cilvēks aiziet pie ģimenes ārsta, bet ir arī gadījumi, kad meklē palīdzību arī pie brīnumdariem. Nenoliedzami, cilvēkam bieži vien vajag, lai ar viņu parunā. Katram ir savas problēmas, sava dzīve. Mēģinu atrast, kas konkrētajam cilvēkam varētu šķist interesants, lai nav tā, ka tikai ģimene un problēmas. Vajag palīdzēt ieraudzīt kaut ko gaišu un skaistu, lai izsistu viņu no ikdienas pelēkuma. Varbūt vajag aiziet uz kādu pasākumu, lai dzīvē rodas tāds gaišais punkts, pie kura pieķerties.
– Ir cilvēki, kuri atklājas, bet no cita jāvelk kā ar stangām.
– Lai arī cik labs speciālists esi, ne jau vienmēr ar visiem izdodas rast kontaktu. Katram pacientam ir savs raksturs, cits stāsta, cits ne, bet kāds baidās. Ja pacients ir noslēdzies, ar pirmo reizi droši vien nekas nesanāks. Ja viņš atnāks otru reizi, tad jau cilvēks pamazām atklājas. Strādājot šeit, esmu saskārusies ar gadījumiem, kad cilvēki nevēlas afišēt savu slimību un braukā pie privāta ārsta, kaut gan tajā pašā laikā viņš varētu saņemt valsts kompensējamus medikamentus. Daudz ir arī tādu, īpaši gados jaunu, kuri saka, ka viņiem grupu nevajag. Es jau atbildu, ka neviens ar varu grupu neuzspiež, bet, ja nevari strādāt, nespēj sevi apgādāt, tad, piešķirot grupu, nekļūsi slimāks, tā vienkārši ir valsts palīdzība un neliels materiāls nodrošinājums.
Gulbenē mani pārsteidz tas, ko nekur citur neesmu pieredzējusi, ka šeit cits par citu visu zina. Es, pati dzīvodama laukos Vecpiebalgā, neesmu ar to saskārusies. Pieļauju, ka pašam cilvēkam tikai tā šķiet, ka par viņu visi visu zina, bet, ja patiesībā tā notiek un cilvēkus, kuri ir ārstējušies Strenčos, baksta nost ar pirkstiem, tad tas ir briesmīgi.
– Tagad topa slimība ir veģetatīvā distonija.
– Veģetatīvā distonija ir nopietna slimība un tai ir jāatrod iemesls. Tas nav tik vienkārši. Piemēram, mājās tēvs ir dzērājs, līdz ar to visu laiku bērniem un sievai ir jāpiemērojas. Sievai iekšēji visu laiku ir trauksme, un pēc laika jau var sākties problēmas ar asinsspiedienu vai arī sākties depresija. Patiesībā veģetatīvo distoniju mēs varam ierindot arī mūsu diagnozēs. Tā ir tāda lieta, kad ārsti nevar neko īpaši atrast, bet cilvēkam labi nav. Vēlāk parasti situācija izkristalizējas vai nu tā pāriet sakarā ar dzīves situācijas uzlabošanos, vai tieši otrādi – situācija pasliktinās un izveidojas depresija vai uznāk panikas lēkmes.
– Jūsu pacientu lokā ir arī bērni?
– Pie manis galvenokārt nāk garīgi atpalikušie bērni, kuri mācās speciālajās skolās, kuriem ir uzvedības traucējumiem. Arī viņiem ir jāatrod lietas, ar ko aizraut, nodarboties, tad šiem bērniem rodas pavisam cita dzīves garša. Varu apbrīnot vien pedagogus, kas ar viņiem strādā. Ar nopietnām bērnu depresijām neesmu saskārusies. Jūsu pusē neesmu saskārusies arī ar klasiskiem anoreksijas piemēriem, bet noteikti šī problēma pastāv. Reklāmās, fotogrāfijās mēs redzam tikai modeļus. Mums ir pārprasta ikona, kas ir skaistums, tāpēc šeit daudz kas ir atkarīgs no ģimenes. Skaistums jau nav neēšanā un skaistu drēbju uzvilkšanā. Vecākiem ir jārāda piemērs bērniem un jāskaidro, kas ir vērtības.
– Maziem bērniem tagad ļoti izteikta ir hiperaktiviāte.
– Iznākums bieži vien ir bēdīgi, jo skolās skolotāji ar viņiem netiek galā. Tad viņi sāk šķirot – tas ir labais, jo sēž kluss un mierīgs, bet tas sliktais – jo visu laiku skraida riņķī. Hiperaktīvais bērns bieži vien stundas laikā traucē citus, viņu nespēj ielikt rāmjos, bērns nespēj sekot līdzi stundas vielai, uz viņa rodas dusmas. Kas notiek tālāk? Viņš sāk nemācīties, sāk klaiņot, pīpēt, dzert un tā tālāk. Kāpēc rodas hiperaktivitāte, ir grūti pateikt, jo ir dažādas teorijas. Daudz runā, ka pie vainas ir pārtika, bet ko mēs varam tur mainīt? Esmu lasījusi, ja hiperaktīvus bērnus pareizā laikā iesaista, piemēram, sportā, iznāk kolosāli sportisti, jo viņiem taču ir tik daudz enerģijas. Bet šim bērnam vienmēr kādam ir jābūt kādam blakus, kas viņu balsta, vada un palīdz.
