Staicelei tāpat kā Gulbenei ir paveicies, jo ģerbonī ir putns. Un šis putns ir stārķis. Tas izjūtams visur, viesojoties šajā mazpilsētiņā.
Pārsteidzošs ir stāsts par to, kā stārķa ligzda pārtapusi par “Profesora namu” un cēlais putns kļuvis par simbolu. Īpaši jauka šķiet ideja ģerboni ar stārķi izvietot arī uz norādes ar ielas nosaukumu – tik vienkārši! Nodomāju – arī uz mūsu ielu norādēm taču varēja būt mazs ģerbonītis ar mūsu skaisto gulbi. Mums tiešām ir paveicies ar tādu skaistu ģerboni, bet ne vienmēr protam to izmantot.
Staicelē patīkami izbrīnīja arī tas, kā iedzīvotāji ir spējuši saglabāt seno lībiešu elpu. Tā vietā, lai nojauktu vecās ēkas, kas varbūt bojātu skaisto ainavu, šie cilvēki ir pratuši ļoti veiksmīgi sakārtot vecās telpas, mazliet pielāgojot mūsdienām. Bet tikai mazliet! Un tas dod to vienreizējo sajūtu, kas liek tur uzkavēties ilgāk.
Muzejā vesela istaba atvēlēta nu jau par vēsturi kļuvušajai Staiceles papīrfabrikai, bet – gluži kā agrāk pie galda sēž pats “direktors”. Arī bijušo vietējo ugunsdzēsēju ekspozīcija neiztiek bez “īsta” ugunsdzēsēja. Uz sienas uzzīmēta visa Staiceles teritorija ar mājām, kuras tur ir, un arī ar tām, kuru vairs nav. Tāda ir dzīve…
Ļoti vecā pastkastīte padara vēl pievilcīgāku veco ēku, kurā atrodas tūrisma informācijas centrs. Nav nepieciešami nekādi lieli līdzekļi, lai puķu dobi apjoztu ar zaru pinumu, bet izskatās jauki! Patiesībā to visu izveidot nav vajadzīgs nekāds iedzimts talants, bet gan liela mīlestība uz to vietu, kur tu dzīvo.
