“Ticības spēks ir ļoti liels. Es zinu, tā ir. Tas ir attaisnojies ne vienu vien reizi. Es ticu Visu Augstākajiem spēkiem un tie mani ne reizi vien dažādās grūtās dzīves situācijās ir arī palīdzējuši. Es paļaujos uz Dieva spēku. Jūs varbūt man neticat un pēc tam pasmīnēsiet par to, bet tā ir patiesība,” tā kādā sarunā man apgalvoja sirma kundze.
Pētījumi par ticību liecina, ka ticīgajiem esot trīs reizes lielākas izdzīvošanas iespējas tikai viņu spēcīgās reliģiskās pārliecības dēļ, kā arī reliģiska ticība varot ietekmēt pat slimības gaitu.
Es nepasmīnēju par sirmās kundzes vārdiem. Es viņai ticēju. Kāds viedais vīrs vārdā Jozefs Kiršners ir teicis, ka ticība ir spēks, kas nes tevi uz priekšu. Šaubas ir spēks, kas velk tevi atpakaļ. Es, protams, negribu nevienu mācīt, kā pareizi dzīvot, kam ticēt un kam ne, jo izvēle jāizdara katram pašam. Bet tomēr, vai ar šiem vārdiem nav trāpīts desmitniekā? Ir!
Ticība reizēm spēj pat kalnus gāzt. Kāds tic vīram, kurš sēž uz mākoņa malas, cits – tikai sev un saviem spēkiem. Un svarīgākais, manuprāt, ir ticēt un patiesi gribēt, lai notiktu tas, kas ir iecerēts. Ticību izjūt, tāpēc to ir grūti izskaidrot ar vārdiem. Ja cilvēks tic, viņš noteikti jūtas stiprāks par to, kurš netic nekam un nevienam. Ticība palīdz izdzīvot, kad ir grūti. Svarīgi ir nenogalināt ticību ne savu, ne arī kāda cita, lai izdzīvotu pasaulē, kura reizēm šķiet nežēlīga un problēmas ir bezgalīgas. Tāda ir dzīve.
